Novecošana kā bioloģisks, sociāls un kultūras process 0
Pētījuma centrā vēlējos likt pašu sieviešu redzējumu. Novecošana, protams, ir dabisks process, taču to ļoti ietekmē arī sabiedrība un kultūra. Dzīves ilguma pieaugums, pirmā bērna dzemdēšana vēlākos gados, kvalitatīvas matu krāsas un kosmētiskās procedūras – tās ir globālas tendences, kas pēdējo pāris desmit gadu laikā būtiski mainījušas izpratni par to, kad sieviete vēl ir jauna un kad vairs ne. Latvijā pārmaiņas bijušas īpaši straujas, bet vienlaikus sabiedrība strauji noveco. Turklāt, ja Padomju Savienības laikā pensijā varēja doties jau 55 gados, pašlaik notiek pensionēšanās vecuma neatlaidīgs pieaugums. Skaidrs, ka šodienas jaunajai un vidējai paaudzei būs jāstrādā aizvien ilgāk.
Tomēr stereotips un neveiklie joki par sievietes derīguma termiņu darba tirgus vai erotiskas mīlestības jomā un par kritisko slieksni – 40 gadiem – joprojām ir ļoti spēcīgs un regulāri atkārtojas gan ikdienas runās, gan sieviešu žurnālos. Nemaz ne tik sen darba devēji teikuši tieši acīs: “Pēc 40 mēs darbā nepieņemam.” Lai gan likumi tādu diskrimināciju vairs nepieļauj, attieksme mainās lēni.
Taču vienlaikus pastāv citas pieredzes: mums ir vitālas, spēcīgas, starojoši jaunas sievietes – arī tad, ja pasē rakstīts, ka viņām jau ir 70. Aizvien vairāk lasām veiksmes stāstus par aktīvām sievietēm. Brīnišķīgi, ka ir tādi izcili piemēri, tomēr vienlaikus uzdrošinos teikt, ka visas sabiedrības labā nevajadzētu neproporcionāli izcelt vien veiksmīgo, stipro un veselo, jo tā varam atņemt drosmi daudzām sievietēm, kuras piedzīvojušas lielas grūtības. Lai gan esam dažādi, mums visiem ir tiesības atzīt, ka ir grūti un sāp.
Manas 50 sarunu biedrenes bija vienkāršas sievietes. Daļa Latvijā bija darījušas augsti kvalificētu darbu, citas veikušas mazatalgotus, bet ne mazāk atbildīgus pienākumus, vēl kādas gadiem atradušās daļējā nodarbinātībā vai bezdarbā. Ārzemēs vairākums strādāja fizisku darbu vai apkalpojošajā nozarē – veikalos, kafejnīcās, viesnīcās.
Lai gan ļaudis pēc 40 gadiem ir samērā neliela grupa aizbraucēju vidū, tomēr tai ir pieauguma tendence. Iemesls – vairākums vidējās un vecākās paaudzes strādājošo Latvijā saņems niecīgas pensijas. Vidējās paaudzes vīrieši naudas trūkumu parasti pārdzīvo smagāk nekā sievietes. Nevaru aizmirst arodārstes Maijas Eglītes teikto intervijā Latvijas Vēstnesim, ka daudzi viņas pacienti, it īpaši vīrieši ap 55 gadiem, saka: “Jūs, dakterīt, tikai nepārdzīvojiet. Necentieties! Man vispār nav nekādas intereses un motivācijas dzīvot.”
Sievietei grūtībās var būt spēcīgāka dzīvotgriba, jo nauda jau nav viss dzīvē. Sievietei parasti daudz vairāk jārūpējas par citiem. Rūpes turpina malt dzīvotgribas dzirnavas un vajadzību pelnīt tuviniekam, pat ja pati par sevi domā vismazāk. Tiesa, sievietes vienmēr ir saņēmušas nedaudz mazāk par vīriešiem, taču vidējais dzīves ilgums Latvijā pārsniedz desmit gadu starpību: 67,3 gadi vīriešiem un 77,7 sievietēm.
