Sievietes “derīguma termiņš” – līdz menopauzei? 0
Klusuma mākonis
Autore: Aija Lulle*, migrācijas pētniece
Nesen ar prieku lasīju, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu fonds (UNICEF) sācis svarīgu programmu – runāt par menstruācijām ar Kirgizstānas pusaudzēm. Klusēšanai, kas piekopta līdz tam, bija traģiskas sekas. Vairākas meitenes pat atņēma sev dzīvību, nesaprotot, kas gan tik briesmīgs noticis ar viņu ķermeni. Šķiet, soli pa solim, vismaz zemēs, kur valda miers un kas ir brīvas no radikālu reliģiju uzspiešanas, reproduktīvās veselības aizsākums kļūst drošāks un atklātāks. Spriežot pēc manas pētījumu pieredzes, sieviešu dzīve arī turpmākajā mūža gaitā kļūst labāka: dzemdības kļūst drošākas, daudz brīvāk sāk runāt par atšķirīgu un arī traumatisku pieredzi. Tomēr vēlākais pārejas posms – menopauze – šķiet, vēl kavējas tabu ēnā. Diskrēti un pusvārdos tas ieskanas vien ļoti šaurā lokā: sarunā ar ārstu, tuvu draudzeni, slēpjoties humorā, tomēr visbiežāk paliekot noklusējumā.
Būdama migrācijas pētniece, daudzus gadus strādāju arī citās valstīs. Vēlos dalīties gūtajās zināšanās, pētot sieviešu dzīvi. Tas nav medicīnisks skatījums, tomēr, manuprāt, paver maz zināmu logu, pa kuru iespējams citādi paraudzīties uz sievietēm, kuras ir daudz pieredzējušas un vēlas dzīvot pilnasinīgi visa mūža garumā.
Pēdējo piecu gadu laikā ārpus Latvijas esmu satikusi daudz sieviešu, kurām ir vairāk par 40, 50 un 60 un kurām esmu dziļi pateicīga par uzticētajiem dzīvesstāstiem.
Pats vārds menopauze mūsu sarunās ieskanējās ļoti reti. To sāku saklausīt vien vēlāk, veicot citus pētījumus, gadījās pa kādai drosmīgai sarunu biedrenei. Uzzināju, ka viņas no darba aizgājušas, ik pa laikam sākušas mājās pieskatīt radu bērnus vai būtiski mainījušas dzīvesveidu saistībā ar smagām menopauzes komplikācijām. Reizēm sievietes stāstīja par kolēģu vai paziņu pieredzi, runājot par to ar humoru vai vārdiem, ko neapzināti un, ne jau sliktu vēlot, tik nemanāmi mēdz ievīt, runājot par sievietēm pusmūžā.
Sāku aizvien vairāk ieklausīties it kā netiešajos atslēgas vārdos – “Tās sievišķīgās lietas vēl nav pienākušas”, “Veselība pašķobījās”, “Jutos tik viegla, bet, izrādījās, kauli bija kļuvuši trausli”, “Bija jāatpūšas no darba” un citos.
Rakstot grāmatu par sievietēm, migrāciju un novecošanu, ievēroju vairākus rakstus, it īpaši britu nacionālajos laikrakstos, kur autores drosmīgi un sāpīgi runāja par to, ko līdz šim bija lemts atstāt sarkasmam vai medicīniskai sarunai. Daudzu sieviešu dzīve jau pēc 40 gadu sasniegšanas aizsākas jaunā kvalitātē, ķermenis piedzīvo hormonālas pārmaiņas. Mani interesēja, kā mainās sievietes reālie dzīves apstākļi un personisks skatījums uz dzīvi pēc tam, kad viņa sākusi strādāt ārpus Latvijas.
Menopauze – neizsakāmā, neizrunājamā, kā arī laiks pirms un pēc tās saglabājas kā klusuma mākonis, fons, kas būtiski ievijas sieviešu ekonomiskajā situācijā un labsajūtā un ko, cerams, aizvien vairāk sāksim ņemt vērā, veidojot labāku sabiedrību.
