“sievietes balss pārvieto laukus” Sandra Ratniece recenzē Ievas Rupenheites jaunāko dzejas krājumu. 0
Sandra Ratniece, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Dzejniece Ieva Rupenheite (1969) ar dzejas kopu debitēja laikrakstā “Padomju Jaunatne” 1987. gadā. Jau pēc četriem gadiem kopā ar Mārtiņu Tīrumu un Kasparu Vanagu tika izdots krājums “Maniskas” (1991), tad pēc desmit gadiem apgādā “Neputns” iznāca Ievas Rupenheites dzejas krājums “Vajadzīgo pasvītrot” (2001), un apgādam autore palikusi uzticīga līdz pat šim brīdim.
Dzejniecei krājumi izdoti, paejot krietnam laika sprīdim: “Melnas krelles” (2007), “Nepāriet” (2014) un nesen apgāds “Neputns” laidis klajā Ievas Rupenheites (1969) ceturto dzejas krājumu “palaidiet sievieti”.
Tas veidots četrās daļās, bet krājuma vizuālais tēls veidots no Jāņa Murovska mākslas darbiem. Ieva Rupenheite ir ne vien dzejniece, bet arī grāmatu ilustratore, autores vizuālo domāšanu var ļoti labi sajust arī viņas dzejā.
Dzejas vizualitāte
Ierasts, ka daudzkārt tiek runāts par dzejas muzikalitāti, taču ir vēl otrs aspekts – dzejas vizualitāte, un šāda poētika ir raksturīga īpaši dzejniekiem, kuriem nereti otrs radošā rokraksta izpausmes veids rodams tēlotājā mākslā.
Latviešu kultūra ir bagāta ar literātiem māksliniekiem, uzskaitījums šeit būtu apjomīgs, bet minēšu dažus – piemēram, Ruta Štelmahere, Rūta Mežavilka, Žebers, Māris Salējs.
Lūk, arī dzejnieces/mākslinieces Ievas Rupenheites dzejas poētikas kontekstā var runāt par dzejas vizualitāti, precīzāk, par dzejnieces vizuāli asociatīvo domāšanu, jo šajā dzejā nav tēlainu vārdos izmargotu ainavu un krāsu gammu blīvuma, drīzāk precīza vārdos komplicēta izteiksme, aiz tās ietverts dziļš un panorāmisks laiktelpas emocionāls pasaules redzējums (“cilvēks un džemperis izira/ nemīlēts akvarelis izbaloja pie sienas/ daudz mīļāks izrādījās tapešu spēcīgais kvadrāts/ saulei nozagtā kompozīcija kā herbārijā glabāja rozes”; 17. lpp.).
Ja runājam par noskaņu emocionālām krāsām, tā dzejniecei ir tumsa, kas tomēr vairāk ir kā izlaušanās no tumsas, nevis depresīva iestigšana tajā, jo “melns lakats ar sarkanām rozēm/ tumsā parāda zobus”. (37. lpp.)
Poētiski daudzslāņains krājums
Vienlaikus lasot viņas dzeju, ļoti uzrunā arī asociatīvā skaņu pasaule, kuru Ieva Rupenheite spilgti un precīzi ieliek dzejas noskaņā. Jā, dzejnieces skaņu pasaule skan ārpus laika un telpas – tāpat kā autores piedāvātā vizualitāte, tā ir daudzdimensionāla un asimetriska (“ģenerators stāv/ sievietes balss pārvieto laukus” (7. lpp.), “virs galvas rēkdama saplīst skaņa/ laiva paliek uz vietas”; 11. lpp.).
Simpātiski neuzkrītoši autore piedāvā folklorizējušos tēlu/ dziesmu rindu jaunas variācijas (intertekstualitāti) jeb, citiem vārdiem, tiek veidota oriģināla un visnotaļ uzrunājoša tā vai cita mums labi zināma tēla/ dziesmas (piemēram: “mans saimnieks nomira/ citi gani raudāja [..]”; 33. lpp.) dekonstrukcija un atsvaidzinoša tā interpretācija, tādējādi veidojot arī paradoksu poētiku (mušas sparīgi lido/ kas viņām ziema/ nopirksim sudraba slidas” (39. lpp.), “spīdolas ultra īsie viļņi/ jebkuru lāčplēsi pārplēsīs/ divdaļīgā uzvedumā/ ar radio tāls sakars/ tikai zaļa acs/ uzlūko tumsu no virtuves plaukta/ lugas gals/ mēs sitam plaukstas/ kamēr aukstas” (63. lpp.) u. c.).
Dzeja tādēļ ir saistoša, ka katrs mēs to varam interpretēt, laižot cauri savai sajūtu, pieredzes un zināšanu prizmai. Proti, iespējams, tā ir tikai mana asociācija, un iespējams, tāds nemaz nav bijis autores nolūks, taču man šo literāro alūziju kontekstā šķita simpātisks dzejolis “bērni muzejā”, kurā velku paralēles ar Elzas Ķezberes “Mazās dāmas – gluži melnā” lirisko varoni un salondzejas elementiem (“brūnā dāma/ brūnā dāma/ šonakt arī staigāt ies/ brūnā dāma samta kleitā/ tumšu vīnu glāzē lies [..]”; (31. lpp.))
Ievas Rupenheites dzejā ir arī reliģisku motīvu klātbūtne, bet kopumā krājumu caurstrāvo sievišķība – gan trauslums, gan rūpes, gan sāpes, gan ikdienība, bet visam pāri ir sievietes emocijas un atziņa, ka “lietas ir nodevīgas/ tās neatlaiž cilvēka sirdi/ parasta lieta/ ir sirds”. (87. lpp.)
Ievas Rupenheites radošo rokrakstu (arī šo krājumu) raksturo nepārsātinātība, tātad bez liekām vārdu un tēlainās izteiksmes mežģīnēm autore lasītāju prot pārsteigt ar precīzām vārdu spēlēm, kas aptver dzejolī plašas dimensijas un asociativitāti, tādējādi suģestējot un pārsteidzot, jo lirikas gardēžiem šāda “dzeja rosina apetīti”. (51. lpp.)
