Sievietēm veltīta “Dzimšanas diena”. Janai Eglei jauns stāstu krājums 0
Jana Egle, “Dzimšanas diena”. Aijas Andžānes mākslinieciskais noformējums. Izdevniecība “Latvijas Mediji”. 2020. Grāmatas tapšanu un izdošanu ir atbalstījis Valsts kultūrkapitāla fonds.
Jana Egle (1963) ir dzejniece un rakstniece. Dzimusi Rucavā, beigusi Rucavas vidusskolu, ieguvusi pedagoģisko izglītību Liepājā un Rīgā. Rakstniecībā debitēja 1995. gadā. Piedalās dziesminieku kustībā, 2002. gadā iznācis dzejas krājums “Dzirdēt noklusēto”.
Stāstu krājums “Gaismā” (izdevniecība “Luku Avīze”), par kuru iegūta arī Latvijas Literatūras gada balva prozā, izdots 2016. gadā. Pēc tam izdevniecībā “Latvijas Mediji” iznācis stāstu krājums “Svešie jeb Miļeņkij ti moj” (2018), bet nupat svaigi – stāstu krājums “Dzimšanas diena”.
– Tāpat kā līdzšinējām grāmatām, arī jaunajai vāks ir ļoti izteiksmīgs. Vai tas bija jūsu un mākslinieces kopdarbs?
J. Egle: – Jā, autoram jau parasti pajautā viedokli, un es teicu, ka varētu uz vāka būt lelle, jo tā parādās pirmajā stāstā kā ilgu simbols, lieta, pēc kuras ļoti, ļoti ilgojas. Turklāt nereti mūsu sabiedrībā sieviete tiek uztverta kā lelle, Bārbija – tas gan man grāmatā nav tā apspēlēts, bet varētu būt jūtams starp rindām.
– Man vēl, skatoties uz vāku, radās sajūta, ka lelle ir gan skaista, bet mazliet salauzta…
– Jā, jā, bija varianti ar rociņām, un es izvēlējos šo variantu, jo tas sasaucas ar bezpalīdzību, kas parādās grāmatā.
– Šī jums ir sieviešu grāmata.
– Jā, turklāt apzināti, speciāli. Par pirmajām grāmatām man vairāki cilvēki teica – tās ir par sievietēm? Ja vēl teiktu, sievietēm, bet par sievietēm… Es diezgan stipri iepīku, jo rakstīju par ļoti, ļoti vispārcilvēciskām lietām, kas skar ikvienu.
Kad sāku domāt par šo grāmatu, nolēmu, ka tiešām uzrakstīšu par sievietēm, ja jau to no manis gaida.
Man ir daudz ko teikt par sieviešu dzīvi. Es varu to izdarīt. Ne īsti aiz spīta – tas bija kā pamudinājums, impulss. Tā ka šī grāmata veltīta sievietēm – sievietēm, ko esmu dzīvē sastapusi, sievietēm, kas ir mani draugi, arī viens bērns man ir meita – sieviete…
Prozas ABC
Linda Kusiņa-Šulce, literatūrzinātniece: “Janas Egles stāsti ir kā rieksti, kurus pats zem lazdas salasi, lai tad varētu darboties ar to šķelšanu un knibināšanu ārā no čaumaliņām, radot atkarību gan no garšas, gan procesa. Precīzi izvēlētie izteiksmes līdzekļi zīmē notikumus kā kinematogrāfiskas ainas, no kurām grūti atrauties un kas ievelk līdzi tēlu emocijās, savukārt loģiskais prāts tur aiz rokas, lai lasītājs neapēd visu stāstu riekšavu uzreiz, bet izcilā katru sižeta kriksīti un pārliecinās, ka tajā nav paslēpusies vēl kāda pirmajā kodienā nepamanīta doma vai nozīme.”
Lasītājiem piedāvājam fragmentu no Janas Egles stāsta “Runaway train” no krājuma “Dzimšanas diena”.
28. septembris, 2012
Nebija laika rakstīt. Esmu mājās. Nu jau vakars.
Dāvids joprojām nav pārnācis. Kad viņš parādīsies, es viņam sadošu pa purnu. Riktīgi sadošu. Tā nevar. Ja kaut kur aizbēg, vismaz kādam no savējiem ir jāpasaka. Labi, ja negrib teikt, uz kurieni bēgs, vismaz to, ka pats izlēma un pats aizgāja.
Citādi visādas nelabas domas nāk prātā. Selīna vispār panikā, mēģinu mierināt, Dāvids nav pavisam mazs puisītis, galu galā jau trīspadsmit, un galva strādā. Pāries lielā dusma un aizvainojums, un gan jau nāks mājās, kur tad paliks. Bet nevaru Selīnu nomierināt. Runājot pa telefonu, aizelsdamās raudāja, kas man atlika? Braucu mājās.
Mēģināju aizņemties naudu no Annijas vai Martas, bet viņas teica, ka pašām galīgi švaki līdz stipendijai. Braucu vakar ar vilcienu pa zaķi un pēc tam stopēju. Paveicās, ilgi nebija jāstāv, vīrietis ar baltu mašīnu līdz pat mūsu centram atveda.
Neesmu te tādu redzējusi, pavisam nerunīgs, tikai pajautāja, kur man vajag. Es arī ar sarunām neuzbāzos. Viņš visu laiku dzēra kolu no stikla pudeles. Ar tādu dīvainu klunkšķi kaklā, nekad nebiju dzirdējusi, ka tik skaļi rij dzērienu, varēja pat saklausīt caur motora troksni.
Māte šorīt sāk atiet. Jautāja, kur Dāvids. Teicu, ka tas man būtu jājautā viņai. Selīna atkal sāka raudāt, sauca uz māti – es taču tev katru dienu teicu, ka Dāvids kaut kur aizgājis un nenāk mājās, kas tev ir, tu vispār vairs neko nerubī? Māte neko pretī neteica, bet var redzēt, ka galīgi pārgriezusies, diez vai kaut ko sāk pa īstam saprast, šodiena viņai puslīdz jānomoka, tad rīt varēs sākt normāli sarunāties. Vecais vēl komā.
Selīna izstāstīja, kas te todien notika. Vecais licis mātei iet uz veikalu un paņemt vienu nullseptiņi uz parāda, bet māte teikusi, ka sestdienā tikai līdz diviem strādā un ir jau pustrīs, bet vecajam jau neko neiestāstīsi.
Ņēmies māti purināt, aiz matiem plēst, un Dāvids iejaucies pa vidu. Sācis spert vecajam ar kājām, tas pametis mātes sišanu un sācis vajāt Dāvidu. Streipuļodams nav varējis noķert, tad sācis pretīgi apsaukāties. Dāvids tik smējies, kamēr vecais nav uzbļāvis – lai es tavu šķībo purnu te neredzētu, tikšu klāt, pavisam izšķaidīšu.
Dāvids iebēdzis krūmos aiz šķūņa un, kad vecais aizpeldējis aiz mājas stūra, droši vien lai kārtējo reizi apmīztu virtuves palodzi, tad ieskrējis iekšā, paķēris skolas somu, kaut ko tur sabāzis un devies prom. Selīna prasījusi, kur viņš ies, bet viņš neko nav atbildējis.
Nu tā. Rīt runāšu ar māti. Pa sestdienu un svētdienu Dāvids jādabū mājās, lai varu braukt atpakaļ uz skolu.
Vanesa nogriežas no plašās, gludās šosejas. Līdz ceļamērķim vēl gandrīz 50 kilometri, un nu jābrauc lēnāk un uzmanīgāk, te asfalts vietām vienos caurumos, un ik pa gabalam nekaisīti ledus posmi vēl no pēdējās snigšanas – pakusuši, piebraukāti un atkal sasaluši.
Zvana mobilais. Vanesa pagriež radio klusāk un atver telefona vāciņu. Rihards. Rihards sestdienā! Tad ir jāpiestāj. Citreiz Vanesa runā arī braucot, taču šoreiz līgani noripina auto ceļmalā un atbild uz zvanu.
– Jā, Rihard!
– Čau! Ko dari? Mēs varam satikties, tagad uzreiz, man ir uzradušās trīs stundas brīva laika.
Vanesa ar kreisās rokas pirkstiem bungo sev pa celi.
– Es nevaru… Es braucu pie vecākiem.
– Cik tālu esi? Griez apkārt un brauc atpakaļ! – Rihards smejas, bet Vanesa jau dzird viņa smieklos īgnumu.
– Brālim šodien dzimšanas diena. Man jābrauc.
– Brālim? Tev ir brālis? No kura laika? Kāpēc es par to tikai tagad uzzinu?
– Visu uzreiz jau nevar izstāstīt, jāatstāj vienmēr kāds pārstei-gums, – Vanesa mēģina jokot, taču pati saprot, ka izklausās absolūti tizli.
– Kā to brāli sauc? Cik gadu viņam paliek?
Rihards ir dusmīgs, un Vanesa sajūtas mazliet vainīga, ka nav agrāk pateikusi, taču par Dāvidu viņa nemēdz uzreiz katram stāstīt. Rihards jau it kā nav “katrs”, taču Vanesa arī skaidri nezina, kas tad viņš viņai ir. Mīļākais. Precēts mīļākais.
– Dāvidam šodien paliek divdesmit, – viņa paklausīgi atbild.
– Tad jau jums būs ahujennijs pārtijs?
Nu jau Rihards savu īgno toni vairs nemēģina noslēpt aiz smiekliem.
– Nebūs, – Vanesa īsi nosaka.
– Brāļa draugi un citi joberi, – Rihards nerimstas.
Vanesa nemaz nemēģina kaut ko atbildēt. Tagad stāstīt par Dāvidu būtu pilnīgi nelaikā. Nav kas klausās un dzird.
– Labi! Lai tev ķeras! – Rihards nobļaujas, un saruna pārtrūkst.
Vanesa aizver un noliek telefonu un brīdi sēž, skatīdamās uz priekšu. Kādu gabalu tālāk, varbūt kādus sešdesmit metrus uz priekšu, no meža izlokās lapsa, biezu, stingru, no attāluma raugoties, it kā apsarmojušu kažoku. Iziet līdz nomalei, tad apstājas un, melnās kājas viegli ceļos ieliekusi, gatava acumirklīgam lēcienam, uzmanīgi pēta ceļmalā stāvošo koši sarkano fiatu.
Vanesa ir pārliecināta, ka lapsa caur auto priekšējo stiklu skatās viņai tieši acīs, tāpēc pat nemirkšķina. Viņa izslēdz motoru. Lapsa joprojām stāv nemainīgā pozā līdzīgi izbāznim, Vanesai rādās, ka zvēra acis viegli mirgo kā sarkanas lampiņas un purnā vīd gandrīz vai pazīstams, slīps un nekaunīgs smīns. Vēja nav, tomēr pat caur aizvērtām durvīm var dzirdēt, kā abās ceļa pusēs čīkst priedes.
Tad no attālā līkuma izpeld kāda mašīna, vispirms ieraugāma un tikai pēc īsa brīža arī sadzirdama. Lapsa novēršas un mierīgi pāriet pāri ceļam, tajā pusē vēl īsu brīdi uzkavējas, taču uz Vanesu vairs neatskatās, pārlec grāvi un vienmērīgā riksī nozūd starp tik tikko paaugušajām eglītēm.
Baltā mašīna līgani aizdūc garām, un arī Vanesa iedarbina savējo, lai turpinātu ceļu. Ja nebūtu saskatīšanās ar lapsu, varbūt viņa justos galīgi draņķīgi.
2. oktobris, 2012
Esmu atpakaļ koledžā, šodien otrdiena, vakar vēl nebiju.
Vakar ar mammu braucām uz policiju, rakstījām iesniegumu. Dāvids nav bijis ne pie Alekša, ne Salvja. Vispār nav bijis, pat sestdienā ne. Neviens viņu vairs nav redzējis, kopš izgāja no mājām. Man ir bail vispār par to domāt, es nezinu, ko domāt.
Kaut kur taču viņš gāja, ja jau sakrāmēja somu. Ielicis dažas drēbes. Selīna teica, ka virtuvē paķēris arī gurķi un maizes gabalu. Pagastā taču visi visus pazīst, nevar būt, ka neviens viņu nekur neredzēja. Gaišā dienas laikā.
Policists, ar kuru runājām, bija pavisam nelaipns. Mamma nezināja, kas Dāvidam bija mugurā, zvanīja Selīnai un tad putrojās, man gribējās teikt, lai viņa izbeidz, ka es visu izstāstīšu, taču nesaņēmos.
Es jau arī tajā sestdienā nebiju mājās. Bet vai tad ir kāda jēga no tā, ka viņa bija? Mammas žēl, viņai trīcēja rokas, es redzēju, kā viņa mēģina tās slēpt aiz somiņas, taču tas bija tik neērti un neveikli, soma visu laiku gāzās uz priekšu, un viņa runādama to tvarstīja ar savām drebošajām rokām. Likās, ka policists par katru cenu grib izdabūt, lai mamma saka, ka Dāvids mēdza klaiņot.
Bet mamma to neteica. Jo tā nav. Lai kā ir bijis, viņš nekad nav gājis projām no mājas bez ziņas. Ja nakšņoja pie kāda no draugiem, vienmēr vai nu mamma, vai Selīna to zināja.
“Nē, viņš neklaiņoja,” teica mamma, un man izskatījās, ka policists kļūst vēl īgnāks, tikai noprasīja, kāpēc tad tik vēlu ziņojam.
Mamma neko neteica… Mums arī neatradās neviena normāla fotogrāfija. Bija viena, kur viņam 10 gadi, taču nu jau viņš ir paaudzies. Dažas virtuālās no draugiem, bet visās viņš kaut kā sagriezies, varbūt kautrēdamies no savas nepaklausīgās sejas, un man šķiet, pēc šīm bildēm neviens viņu tik un tā nespētu sazīmēt.
Beigās policists teicās rīt, tas ir, šodien, aizbraukt uz mājām ar sociālo darbinieku un vēl kaut ko, neatceros. Bet man bija jābrauc šurp. Teicu mammai, lai tikai nesāk atkal dzert. Viņa atbildēja – nekad mūžā vairs. Neticu.
Kad Dāvids pārradīsies, noteikti no priekiem uzreiz piedzersies… Šodien visur internetā ir ziņa, ka meklē. Ielikuši to desmitgadīgā Dāvida bildi un vēl arī tomēr vienu no portāliem. Labi, ka mums katram savs uzvārds, te neviens nezina, ka tas ir mans brālis.
