Sieviete pie stūres. Jā! Bet profesija “tālbraucēja”? 0
Starptautisko sieviešu dienu “Volvo Group Trucks Latvija” šogad aicināja sagaidīt ar sarunu par dāmām – profesionālām auto vadītājām. Pat par viņām šī profesionālisma augstākajā pakāpē – “tālbraucējām”. Ko jaunu šajā tikšanās reizē uzzinājām?
Var. Bet vai vajag?
Saņēmām statistisku apstiprinājumu. Dāmas tiešām var mēģināt spēkus šajā vīrišķīgajā (klasisks stereotips – tā šo pieņēmumu dēvēja vairākums runātāju) nodarbē. Var. Un to dara. Tiesa – nedaudzas. No Latvijas lielākā starptautisko pārvadājumu uzņēmuma “Kreiss” 1200 šoferiem sievietes pašlaik ir 15. Kā saka “Kreisa” instruktors Andris Pļavenieks – mācās gan vairāk.
Mācās, jo ļoti jau vilinoša šķiet iespēja plašajā Eiropā iebraukt ne tikai par velti, bet pat saņemot par to visai pieklājīgu atalgojumu. Un fiziski šis darbiņš modernā auto vairs nemaz nav grūts. Brauc dāmas. Esot pat bijusi ļoti laba divu māsu ekipāža. Līdz pajukusi, kad viena no viņām savu sirsniņu pazaudējusi Anglijā. Tur arī pati apstājusies.
Kāds pieredzējis tālu ceļu braucējs sadomājis par pārinieci izmācīt savu meitu. Tai šī ideja nu dikti patikusi. Taču braukt viņai mācījis cits. Instruktors. Kurš tā iepaticies, ka tētis bez pārinieces joprojām palicis…
Neaug strauji meiteņu tālbraucēju skaits. Un ne jau tāpēc, ka viņas būtu profesionāli vājākas. Instruktori saka – bieži dāmas pat esot labākas. Rāmākas, mazāk uz avantūrām tendētas. Kārtīgākas savas dzīves telpas uzturēšanā. Ar labāku perifēro redzi, spēju darīt vairākus darbus reizē (tas esot mantojums no alu laikmeta, kad Viņai vienlaikus vajadzēja redzēt pavardu, sīčus un mājokļa ieeju). Viņš medībās skatījās taisni un tālu (tādēļ vīrieši labāk braucot tumsā), ja kas tuvumā nočabēja, vispirms gāza ar vāli, tad skatījās, kam trāpījis. Kas satiksmē nav labi…
Dāmas var braukt arī tālu. Izturības un pacietības pietiks. Plīsušu riteni mūsdienās var nomainīt izsauktais avārijas dienests. Ar mājiniekiem stāvvietā var tikties “WhatsApp” ekrānā. Bet vai ar to pietiek? Nesievišķīgi tomēr… Kur bērneļi? Jau izauguši? Un viņš uz ilgāku laiku jūrā. Vai norvēģiem jumtus labo. Nu tad varbūt…
Bet manāma skepse (vismaz auditorijas vīrišķajā daļā) nezūd. Un gandrīz vai skaļa tā kļūst pēc Ziemeļvidzemes atkritumu apsaimniekošanas organizācijas “ZAAO” pārstāvja stāstījuma par kadru trūkumu “miskastmašīnu” jomā. Nu negribam mēs, lai Viņas mēģinātu šo robu aizpildīt!
Ja jau tik ļoti brauciena smarža patīk, to var baudīt mazākās un citādās devās. Kā viena no šī saieta dalībniecēm Linda Strahova, kura ikdienas gardumus pieved prāvai daļai Valmieras. Vai latviešu meitene Māra Torres, ar kuras stāstu iepazīstinām.
Stūre nozīmē brīvību
“Kad biju pavisam jauna meiča Latvijā, mana vismīļākā nodarbe bija makšķerēt ar tēti dzimtenes skaistajās ūdenstilpēs. To sajūtu, kad copē un jūti – ir kaut kas liels auklas otrā galā –, reti kura cita sajūta var aizstāt,” stāsta Māra.
Tā nu ir sanācis, ka dzīvoju pasaules otrā malā – vispirms dzelzsbetona džungļos, ko sauc par Ņujorku, un tagad Hjūstonā. No tā, ko mēs pazīstam ar vārdu “daba”, Ņujorkā nav ne smakas. Vietējie stāsta, ka tur esot “Starbucks” kafejnīcu vairāk nekā koku, un dod padomu neuzticēties gaisam, ko nevari redzēt. Makšķerēt it kā jau var arī tur, bet romantikas nekādas.
Tāpēc nācās man atrast visnotaļ savādu aizvietotāju tai copes sajūtai – nu jau četrus gadus kā braukāju ar “Uber” taksīti. Process gluži kā makšķerējot, tikai rīki citādi un balva cita. Ik reizi, kad telefonā parādās izsaukums, ceru izvilkt “lielo zivi” – izbraucienu uz kādu no blakus štatiem vai varbūt tepat, pilsētas robežās, bet ar dubultu vai trīskāršu cenas zīmi.
Arī mīlēt mūsu četrriteņu draugus man iemācīja tētis. No copes mājās braucot, ļāva klēpī sēdēt un stūrēt. Kad pedāļus pati varēju aizsniegt, lepna vedu mājās no ezera ne tikai lomu, bet arī tēti. Tad paaugos, dabūju piedalīties “Gada auto” pasākumos un izbraucienos, pat mazliet piestrādāt “Auto akadēmijā”. Liktenis laikam lēmis, ka aizvadīšu lielu daļu savas dzīves pie stūres, jo piedzimu “Ņivā” pa ceļam uz slimnīcu…
Šofera darbs ir visnotaļ raksturu stiprinošs, it īpaši tik milzīgās pilsētās kā Ņujorka un Hjūstona, kur uz ceļiem valda darvinisms – izdzīvo stiprākais, modrākais, izveicīgākais un pacietīgākais. Gadu gaitā šeit izstrādājas selektīvā redze un dzirde – iemācies nedzirdēt citu šoferīšu un gājēju vareno lamuvārdu klāstu, neredzēt vidējos pirkstus, bet pamani riteņbraucēju, kurš zibens ātrumā šķērso krustojumu pie sarkanās, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi.
Iemācies nedusmoties uz dzelteno taksi, kurš, ieraugot potenciālu pasažieri piecjoslu ielas otrā pusē, liek “pa mēmajiem” tev priekšā un, skaļi taurējot, eleganti šķērso visas joslas. Nedusmojies, jo zini, ka arī viņš vienkārši meklē savu “lielo zivi”, gluži kā mēs visi.
Daudzi droši vien domā, ka stūrēt taksīti ir vīriešu darbs. Dažbrīd arī pati jūtos kā pingvīns haizivju barā, kad iestājos lidostas takšu rindā un apkārt vieni vienīgi veči, kas skatās uz mani kā uz citplanētieti. Kad man jautā, kāpēc izvēlējos šādu “vīrišķīgu” amatu, atbildu – braucu tāpēc, ka patīk. Ir jautri, iedarbinot mašīnu no rīta, nenojaust, kur ceļš mani šodien aizvedīs. Satikt interesantus cilvēkus no visas pasaules, iepazīt manas pilsētas visslēptākos nostūrus. Strādāt bez bosa, braukt vienu stundu vai divpadsmit, cik nu man pašai iegribas.
Paņemt brīvdienu (vai divpadsmit), ja galīgi strādāt negribas. Stūre nozīmē brīvību. Šis darba aspekts man kā sievietei un mammai ir ļoti nozīmīgs. Varu ne tikai pelnīt naudu, bet arī audzināt savus bērnus – man ir laiks piedalīties skolas pasākumos, varu būt mājās, ja kāds slimo. Ir arī patīkami apzināties, ka savā veidā laužu stereotipus un kaut nedaudz piedalos cīņā par dzimumu vienlīdzību šajā pasaulē.
Tagad arī savai meitai mācu stūrēt. Pati jau var pedāļus aizsniegt un drīz varēs mammu vest makšķerēt. Ceru, ka spēšu iemācīt viņai nevis vienkārši braukt, bet arī braucienu baudīt un novērtēt brīvību, ko dod auto.”
