Sieviete, kura pazīst dzīvi. Saruna ar aktrisi un astroloģi Akvelīnu Līvmani 19
Gunta Barbāne, žurnāls “Māksla Mīlēt”
Dailes teātra aktrise, astroloģe Akvelīna Līvmane uz sarunu ierodas kājām, kā allaž žirgta un priecīga. Viņa ne tikai prot skaidri atbildēt uz jautājumiem, bet pati dzīvo atbilstoši savām teorijām un kosmosa likumiem. Dzīvo ar smaidu, nemitīgi pilnveido sevi un palīdz citiem izprast dzīvi. Tāpēc cilvēki tiecas gan skatīties viņas izrādes, gan ieklausīties viedajos secinājumos par konkrētām zvaigžņu kartēm un cilvēku likteņiem.
Esat apguvusi daudz zināšanu par cilvēku. Vai visas izmantojat ikdienas praksē?
Jā, es izmantoju no katras pa druskai. Kad pētu klienta zvaigžņu karti, uz lapas malas pierakstu arī numeroloģijas vispārējos datus un secinu, ka sakrīt enerģētiskais līmenis, ciklu vibrācijas.
Dailes teātrī pirms izrādes “Slazdā” ģenerālmēģinājuma notika publiskas sarunas, kurās jūsu tēma bija “Paralēlā realitāte – ticēt vai neticēt pārdabisku būtņu eksistencei?” Tad kā?
Tas ir atkarīgs no cilvēka apziņas līmeņa. Ne viss šai pasaulē ir redzams un sajūtams, bet, kā Blaumanis reiz teicis: “Kaut kas jau tur ir aiz tās dabas!” Vienīgais kompromiss, ko saistībā ar paranormālajām parādībām pieļauj zinātnieki (tikai paši atvērtākie prāti), ir hipotēze par vienota Zemes energoinformācijas lauka eksistenci, kurā ir gan pagātne, gan tagadne, gan nākotne. Šādu hipotēzi izvirzīja krievu zinātnieks Vladimirs Vernadskis, kurš pieņēma, ka apkārt Zemei veidojas noosfēra jeb lauks, kurā saglabājas visu cilvēka darbības, intelektuālās un jaunrades produktu domformas.
Par jebkuru jautājumu cilvēku var pārliecināt. “Paskat, čūska rāpo!” (Akvelīna rāda pa Dailes teātra foajē logu, kur esam sākušas sarunu. Paskatos, neko neredzu. Viņa smiedamās stāsta tālāk.) “Discovery” kanālā bija raidījums par smadzeņu darbību. Četri skatījušies un izlikušies redzam to čūsku, un tad pienācis piektais un patiešām ieraudzījis. Tad sastājušies visi bariņā un redzējuši, kā čūska cilā galvu. Gribat ticiet, negribat – neticiet!
Mīlestība arī nav redzama. Vai to var iemācīties?
Maz ir tādu, kas mēģina izzināt, saprast sevi un savas attiecības, lielākā daļa dzīvo tik nost – tā teikt, man tāds liktenis! Bet, ja ilgi mācās, tad kaut ko var iemācīties. Pirms mūsu sarunas pārskatīju M. Ļežepjokova grāmatu Laimīga laulība ir iespējama. Grāmata atklāj to, ka tikai neaizvainots cilvēks laulībā spēj būt laimīgs, un tas arī ir ceļš uz patiesu mīlestību. Autors raksta, ka cilvēks nepiedzimst par homo sapiens, viņš mācās mīlēt no vecākiem, bērnudārza audzinātājiem, skolotājiem, līdzcilvēkiem, no savas pieredzes.
Diemžēl agrāk pret triju mēnešu attiecībām ļaudis izturējās citādāk nekā tagad. Tagad viss ir atļauts, bet mīlēšanās nav mīlestība un pārošanās nav pāris. Ja cilvēks nerēķinās ar taureņsajūtas īslaicīgo dabu un nesaprot, ka pēc tam būs tuvība, atbalsts, atbildība, drošība, kopīga nākotne, stabilitāte, tad viņš neprot mīlēt.
Ne velti psihoterapeiti, astrologi un psihologi met skatu cilvēka bērnībā un noskaidro, kad un no kurienes viņš cēlies. Profesionāļi strādā ar cilvēka iepriekšējo pieredzi, bet vispirms pašam jāatrod sevī vēlme un spēks kā mūsu Ziņģītei vai kā lietuvietim Dikuļam, kuri paši tika uz kājām no paralīzes un palīdz to izdarīt arī citiem. Cilvēkā vispirms ir jābūt mentālam, emocionālam spēkam, un tad jāpakļauj sevi neatlaidīgam fiziskam darbam.
Ja var piecelties no paralīzes, tad kā lai nepieceļas pēc mīlestības traumām?! Galvenais – neizdarīt nepareizus secinājumus par pretējo dzimumu. Ja sapratīsi, kāpēc viss notika tā, kā notika, pašam un citiem ar tevi būs vieglāk.
Pēc kādiem principiem atklājat cilvēkam viņa zvaigžņu karti?
Cilvēks pie astrologa nāk meklēt izeju, nevis iznīcinājumu. Vienmēr cenšos horoskopā atrast pozitīvo, ticot, ka mans klients patiešām grib tikt galā ar savām likstām. Ir bijuši gadījumi, ka cilvēks raudādams atnāk un saka, ka kāds cits astrologs viņam teicis: “Ar jums ir cauri, neko vairs nevar līdzēt!” Bet nevienam nedrīkst atņemt cerību, tāpēc es vienmēr meklēju iespēju. Ir cilvēki, kas atrod alternatīvas un izkļūs no bezcerīgām situācijām.
Astroloģijā liela loma ir prasmei interpretēt, jo simboli cilvēkam neko neizsaka, tos vajag izskaidrot. Simbolu izklāstu var izlasīt internetā, datorā ielikt programmu, bet to, kas slēpjas aiz simboliem, jāspēj atklāt astrologam.
Vai pazīstamiem cilvēkiem vieglāk interpretēt karti?
Nē, grūtāk! Ar nepazīstamu ir vieglāk, jo tur nav aizspriedumu, priekšstatu un baiļu kļūdīties. Ir tīra monēta un atliek vien pajautāt – vai tas tā ir? Vai tie, kas mūžu nodzīvo kopā, prot labāk mīlēt par tiem, kas maina partneres? Reiz kādā tikšanās reizē ar lasītājiem šo jautājumu uzdevu pārim, kas nodzīvojuši kopā ļoti ilgus gadus. Sieviete, metot ar roku, atteica: “Vajag tik pierīvēties!”
Un tā jau tas notiek – reizēm viens panāk pretī pussolīti, citkārt atkal otrs. Ir zonas, kurās viens otru neaiztiek, nekontrolē. Katram ir savas nodarbes, ir kopīgi pasākumi.
Vai pie jums uz astrologa konsultācijām bieži nāk pāri?
Pāri nāk reti, bet, ja ir vēlme saglabāt attiecības, ir vērts pacīnīties. Reiz kāds pāris cītīgi apmeklēja psihoterapeitu un atnāca arī pie manis. Noskaidrojās, ka vaina ir puiša mātē, kura dēlu nelaiž vaļā. Viņai ik pārvakaru ir sirdslēkmes, un dēls nemitīgi brauc pie viņas. Saikne ar māti ir ļoti tuva, dēls nespēj no tās atbrīvoties un pavadīt vakarus savā ģimenē, kurā arī aug bērns.
Ne velti teic, ka laimīgas attiecības spēj izveidot tie, kuri paši auguši laimīgās ģimenēs, jo viņi zina, kā tādas izveidot. Viņiem pat aura ir citāda! Reiz bija eksperiments – trīs skaistas meitenes precību gados tika nofotografētas vienādos apstākļos un vīriešiem jautāja, kuru viņi gribētu ņemt par sievu. Visi norādīja uz to, kura pati dzīvo pilnā ģimenē – ar tēvu un māti. Meitenei aurā iekodēts, ka viņa zina, kā jādzīvo ģimenē, un vīrieši to sajūt zemapziņas līmenī. Viņi nevēlas par sievu meiteni, kurai kopš mazotnes iemācīts būt vienai un kacināt vīriešus, vai to, kurai rūp karjera un
darbs, nevis vīrieši.
Zinu sievietes, kuras pat soli nesper, ja tas nav saskaņots ar šābrīža horoskopu, čika stundām un mēness fāzēm. No malas tas izskatās pēc apmātības. Cik bieži vajadzētu skatīties savā zvaigžņu kartē?
Svarīgākais ir saprast, kāpēc es esmu tāda, kāda esmu, kur ir manas bailes, no kurienes tās radušās. Ja šo aizspriedumu noņem, tad pazūd problēmas. Tāpēc vajadzīga pašanalīze un darbs ar sevi. Ja es saprotu, kāpēc esmu piedzimusi tādā kartē un kas man šajā dzīvē jāizbauda un jāizprot, es tādus pašus apstākļus pieņemu citādāk – tie mani nesatrauc, es vairāk varu atļauties. Interesanti pētīt, kā tieši manā dzīvē ienāks notikums, kuru iepriekš redzu astroloģiskajā kartē.
Cilvēks pilnībā sevi izmainīt nevar, bet saprast un sakārtot gan var. Piemēram, es zinu, kā strādā mani baiļu mehānismi, kādas aizsargpozīcijas es radu. To zinot, ir interesanti sevi pavērot un censties no tā atbrīvoties.
Vai zīmēm sekojat?
Jā, es ievēroju pulksteņlaiku sakritības. Cenšos saskatīt un izzināt sakarības, nevis padarīt sevi atkarīgu no zīmēm un horoskopa. Uzsākot kādu svarīgu darbu, es skatos, lai sākums neiekrīt čika laikā, bet trāpa kādā veiksmīgajā stundā. Tā ir tūkstoš gados pārbaudīta pieredze, kurai var uzticēties.
Daudzi uzticas tikai tam, ko paši redz un jūt, un smejas par māņiem un pesteļiem…
Jā, daudzi smaida arī par TV raidījumu “Ekstrasensu cīņas”. Es deviņus gadus dzīvoju kopā ar dziednieku ekstrasensu un redzēju, ko var paveikt un ko nevar.
Reiz ekstrasensu cīņās piedalījās krievu balerīna Anastasija Voločkova no Lielā teātra. Viņa arī neticēja, bet tad, kad ekstrasensi no citām valstīm, kuri viņu nepazina, sāka stāstīt par šīs dāmas attieksmi pret dzīvi, pret vīriešiem, viņas bravūra pamazām sašļuka. Tad viņa sāka dzert vīnu, jo vairs nevarēja izturēt to, ka tika atklāta viņas būtība. Beigās viņa no skaistās, pašapzinīgās, briljantiem apkārtās dīvas visu skatītāju priekšā pārvērtās par tādu sievieti, kā pati nosauca vienu no ekstrasensiem – bāba!
Cilvēks noliedz, noliedz visu, kamēr kāda frāze viņā trāpa kā zibens. Var jau dzīvot savā demagoģiski iemācītajā struktūrā, bet zinātne sen ir pierādījusi, ka eksistē vienotas informācijas lauki, vienīgi cilvēka aprobežotais prāts spēj ticēt tikai tam, ko redz. Šie neticīgie zaudē paši un apzog citus. Agrāk dedzināja raganas, tagad ņirgājas, iznīcina ar vārdiem, sliktām domām.
Krievijā bija slavena sieviete, apveltīta ar īpašām telekinēzes spējām – Ninele Kulagina. Viņa varēja ar domu enerģiju pārbīdīt priekšmetus, bet viņu tik ilgi pārbaudīja, apsmēja, mocīja, kamēr viņas sirds neizturēja. Arī es skaidri nezinu visu par neredzamo pasauli, bet pieļauju domu, ka viss var būt. Tas atbrīvo manu prātu vairāk just, uztvert un saprast.
Vai jums ir bijuši piedāvājumi vadīt kādu TV raidījumu?
Jā, man piedāvāja vadīt TV šovu “Precamies!”, bet es atteicos. Dodu priekšroku tiešajam kontaktam ar publiku. TV bieži skatās tie, kurus konkrētais raidījums nemaz neinteresē. Viņi skatās un spriež: “Tā gan ir dumja un nesmuka!” Un tad vēl internetā raksta nievājošus komentārus. Kāpēc man ļaut sevi traumēt?!
Vai cilvēki pie jums visbiežāk vēršas tad, kad iestājas krīze attiecībās?
Reiz atnāca jauna sieviete un teica, ka iestājusies krīze attiecībās ar vīru. Skatos viņas kartē un neredzu šo krīzi. Puisim nebija zināms precīzs dzimšanas laiks, tāpēc viņa karte bija aptuvena. Tajā pamanīju, ka puiša dzīvē tagad ir periods, kurā viņš pats netiek galā ar sevi. Es saku: “Varbūt viņš tagad jāliek mierā? Nevajag prasīt, kas ar viņu notiek. Jo viņš arī pats nesaprot, kas notiek!” Sieviete atbildēja: “Es jau pāris dienu lieku viņu mierā, jo sapratu, ka nevajag viņu tramdīt. Viņš atnāk mājās un skatās uz mani lielām acīm, gaidīdams jautājumu, kur viņš bijis, ko darījis. Bet es klusēju!” Ļoti gudra sieviete! Tāpēc ir cerība, ka viņa izturēs šo laiku, kamēr puisis tiks ar sevi skaidrībā, un attiecības saglabāsies.
Starp citu, vīrieši bieži vien skatās televīziju tikai tāpēc, lai sievietes viņus liktu mierā. Vīrieši mazāk tiecas saskaņoties ar neredzamo pasauli…
Jā, sievietēm vairāk rūp attiecības, viņas ir tendētas izrunāties. Bet ir arī pļāpīgi vīrieši un klusētājas sievas, kas labi sadzīvo kopā.
Daži uzskata, ka cilvēks drīkst šķirt laulību, ja savu karmu ar partneri ir atstrādājis un nekas ar konkrēto cilvēku viņu vairs nesaista. Vai piekrītat?
Neviens nav izmērījis vai nosvēris mūsu karmas traukus. Daudzu pāru attiecībās var redzēt karmiskās saites. Īpaši jutīgi cilvēki to ir apstiprinājuši ar stāstiem par savu pieredzi, ka zina, kas un kad viņus ir saistījis kādā no iepriekšējām dzīvēm. Attiecību izbeigšanās tad, kad ir atstrādāta karmiskā pieredze, saistās ar liktenīgiem un varbūt pat dramatiskiem notikumiem, kuri pilnībā maina dzīvi. Pašu lēmums vai sajūta, ka nu ir gana kopā būts, diezin vai ir īstais un uzticamais rādītājs.
Un tomēr vislielākās prasības parasti ir pret pašu tuvāko.
Jo viņš manis dēļ nedara to un to! Manis dēļ! Kad otrs to neiztur un aiziet, sākas pārdzīvojumi. Tad es parasti sievietēm jautāju: “Vai tad, kad viņš bija mazs puika, gāja bērnudārzā un tu viņu nepazini, arī pārdzīvoji? Nē! Tagad viņš atkal ir prom no tevis, nosacīti – bērnudārzā. Tāpēc liec viņu mierā un neuzkurini savas emocijas!”
Ar prātu to var saprast, bet emocijas nepakļaujas prātam.
Mainot domas un darbību, arī emocijas mainās. Ar laiku pāriet aizvainojums: “Viņš bija manos nagos, bet pamanījās izsprukt, nelietis!” Aizvainojumu nevajag sevī nēsāt, jo būtībā jau neviens nevienam nepieder.
Kuru izrādi Dailes teātrī jūs ieteiktu noskatīties?
Es nemēdzu kaut ko ieteikt. Atceros, kad manā dzīvē bija melnā svītra, es atnācu Mazajā zālē noskatīties komēdiju, kur vīri mainās sievām un notiek visādi pārpratumi. Pārējie 199 cilvēki zālē smējās, bet man vienīgajai gribējās raudāt. Kā es varu kādam kaut ko ieteikt?!
Mākslā nav tādas objektīvas latiņas, pie kuras nomērīt izrādi. Reizēm brīnos, kāpēc viena izrāde ir labi apmeklēta, bet cita – nē. Ir kaut kāda neredzama informācijas pārnese, kas sajūtu līmenī cilvēkiem paziņo, ka konkrētā izrāde ir jāapmeklē.
Kas šķiet interesants režisoru piedāvājumos jums kā aktrisei?
Janvāra beigās bija pirmizrāde iestudējumam pēc Ērika Hānberga stāstu motīviem “Plikie un pusplikie” un drīzumā būs arī “Pikaso sievietes”.
Es jau aizgāju uz bibliotēku, izskatīju viņa mākslas albumus un izlasīju divas grāmatas par Pikaso sieviešu likteņiem. Būs interesanti!
Vai pirts rituālu ievērojat regulāri?
Nē, uz publisko pirti man iet negribas. Es labprāt braucu pie draudzenes uz pirti, bet tas nav regulārs pasākums. Mēdzu savu enerģētiku atjaunot vakaros, izsildot vanniņā kājas.
Kā vēl var atjaunot enerģētiku?
Dabūt no sevis ārā sliktās domas un mazāk ēst! Lai uzturētu savu būvi, vajag pavisam maz barības. Dietologi mēdz teikt, ka uzturam jābūt sabalansētam, tajā ir vajadzīgas minerālvielas, vitamīni utt. Bet man ir trīs pretargumenti – balerīnas, senie mežacirtēji, kam pietika ar maizi, sīpolu, speķi un karstu ūdeni, un Sibīrijas bērni. Vai viņi ēda sabalansētu uzturu? Nē! Galvenais ir nepārēsties. Tagad visi grib ko garšīgu, bet neprot sajust produktu īsto garšu!
Nesen atklāju sev no jauna pētersīļus – izmaļu tos caur gaļasmašīnu, pievienoju ķiplokus, eļļu, dažreiz riekstus un lieku uz maizītes. Pētersīļu sulu izmantoju sejas tīrīšanai.
Vai ar sportu nodarbojaties?
Es daudz staigāju. Ja vien iespējams, visur dodos kājām. No rīta uz mēģinājumu eju divarpus kilometrus un tikpat atpakaļ, vakarā uz izrādi atkal tikpat un, skat, desmit kilometri noieti! Dzīvoju piektajā stāvā – tas ir mans sports.
Vai meditējat?
Dažreiz. Mēdzu sakārtot domas, uzlikt sev kādu programmiņu uz labu.
Vai sekojat politikai?
Jā, man jāzina, kādā valstī dzīvoju. Bet, redzot notiekošo, secinājumus es paturu pie sevis, jo nevaru neko dokumentāli pierādīt un nepārzinu tik labi situācijas, lai tās komentētu. Reiz lasīju Diplomātijas vēsturi un – ak vai! –, kas par zemūdens klintīm tur paceļas! Tādai šaha spēlei pat Karpovs nestāv klāt! Arī mūsu politiķi izrēķina 40 gājienus uz priekšu.
Kā jums izdodas vienmēr būt priecīgai?
Tas ir mans prāta stāvoklis. Gudri cilvēki teikuši, ka raizēšanās ir lūgšanas par nelaimēm, un es viņiem piekrītu. Es skaitu plusus, nevis mīnusus – man ir pats galvenais: veselība un darbs! Šorīt nācu uz sarunu un saskaitīju, ka esmu pasaulē nodzīvojusi jau sešus gadus ilgāk par savu mammu. Mamma aizgāja 56 gados. Es nevis bēdājos, ka mamma ātri aizgāja, bet priecājos, ka man ir lemts tik skaistus gadus nodzīvot!
Manai krustmeitai nesen krūzīte izkrita no rokām un saplīsa. Viņa skatās uz mani lielām acīm un saka: “Ne bēda!” Vecmāmiņa viņai bija iemācījusi, ka tā nav nekāda bēda, ja krūze saplīst. Var jau uztaisīt no tā traģēdiju, bet vai vajag?
Diemžēl dažiem cilvēkiem pārmetumi veļas pār lūpām bez aiztures, bet, kad viņiem nākas šo savu tuvāko cilvēku zaudēt, tikai tad viņi saprot, ka nebija jēgas uztraukties par sīkumiem. Uz savu dzīvi mums visiem biežāk derētu paraudzīties no mūžības skatu punkta.
