“Esmu ar poļu un vjetnamiešu kolēģiem strādājusi viesnīcā Londonā.” Dzejniece Inga Pizāne 0
Inga Pizāne (1986) ir dzejniece un nu jau arī topošā prozaiķe, kas dzimusi Krāslavā. Viņas pirmais dzejas krājums “Tu neesi sniegs” iznācis 2016. gadā (atdzejots un izdots arī angļu valodā), otrais – “Siena, ko nosiltināt” 2019. gadā, izpelnoties gan kritiskas, gan labvēlīgas atsauksmes.
Dzejas raksturīgākā iezīme – vienkāršība, autores nevēlēšanās “spēlēt” to, kas viņa varbūt nemaz nav, atsacīšanās piedalīties ekstrēmās un bieži vien pašmērķīgās intelektuālisma rotaļās. Jūtas.
Ingas darbu izdevējs ir apgāds “Jānis Roze”, ar kuru ir saistīta arī viņas profesionālā ikdiena. Kur Inga atrodas pašlaik un kurp dodas – jājautā viņai pašai.
– Šoreiz, veidojot šo sarunu ar autoru un dzeju, iedomājos, ka tu varētu būt atnākusi ciemos. Pastāsti, no kurienes tu nāc un uz kurieni dodies!
I. Pizāne: – Es nāku no dzejoļa un dodos uz dzejoli. Tā vienmēr. Bet visvairāk man patīk būt ceļā. Ilgoties, gaidīt, būt. Kad esmu klāt, mēdzu apjukt. Mēdzu arī doties no dzejas uz prozu. No prozas uz fotogrāfiju. No fotogrāfijas uz kādu filmu. No Rīgas uz Krāslavu. Un atpakaļ. Uz Rīgu, uz dzeju.
– Kurai grāmatai tu piešķirtu “Latvijas Literatūras gada balvu 2019”?
– Ja ņemam dzejas kategoriju, tad esmu dzejoļu, ne grāmatu cilvēks. Vairākumā grāmatu, ko lasu, atrodu kādu dzejoli, kas man iepatīkas tik ļoti, ka varētu nominēt visu grāmatu. Daudz labas dzejas palika aiz borta (man patika Tomaša, Treiberga un Šlāpina krājumi), bet prieks par katru nominantu. Nepelnīti nepamanīta ir Ķepales grāmata “Saliniece un putnu pārdevējs”. Prozā turēju īkšķus par Ingu Gaili. Vēl es būtu devusi balvu Viktoram Freibergam par “Kinomāna slimības vēsturi”, bet, redz, tagad viņam piešķīra Soduma balvu, tāpēc esmu mierīga.
– Vai tu vēl raksti dziesmu tekstus?
– Jā, esmu vairāku grupas “Framest” dziesmu tekstu autore (“Ziemā”, “Diviem cilvēkiem” u. c.); tapuši un top arī jauni kopdarbi. Iespējams, albums. Lielākoties komponists Jānis Ķirsis vienkārši ņem manus dzejoļus un pielāgo savām melodijām, bet reizēm palīdzu piesacerēt klāt kādus pantus vai rindas, jo dziesma tomēr nav dzejolis.
– Aivars Eipurs ir strādājis narkoloģijas slimnīcā. Kāds ir bijis tavs trakākais darbs?
– Nezinu, vai trakākais, bet esmu ar jautriem poļu un vjetnamiešu kolēģiem strādājusi par brokastu laika viesmīli pieczvaigžņu viesnīcā Londonā, Temzas krastā ar skatu uz panorāmas ratu London-Eye. Ļoti patika, turklāt ap pusdienlaiku biju brīva un tad klīdu pa parkiem, satiku draugus un rakstīju dzejoļus. Vēl esmu darbojusies kā bērnu aukle, privātskolotāja, bet mans pirmais darbs bija Krāslavas Tūrisma informācijas centrā, vēl vidusskolas gados. Uzņēmu viesus un stāstīju viņiem par savu pilsētu. Visi pārējie darbi gan bija vairāk vai mazāk saistīti ar rakstīšanu.
– Vai tu esi iemīlējusies?
– Brīnišķīgs jautājums! Paldies!
– Kā tu iesaki ārstēt melanholiju?
– Ārstēt neiesaku, iesaku ļauties. Tās ir skaistas, skumjas sajūtas, no kurām dzimst filmas, dzejoļi, dziesmas, pārdomas. Katras emocijas mums par sevi kaut ko iemāca. Un, ja vien tās nav traki ieilgušas, jāļaujas. Ja ieilgušas, tad iesaku iziet pastaigā. Iet tiktāl, kamēr izdodas no melanholijas aiziet. Gājiens var ieilgt, tāpēc vēlams uzvilkt ērtus apavus.
Dzejas ABC
JŪLIJA DIBOVSKA, literatūrkritiķe: “Pārvērst kaut kā trūkumu par labu lietu, mīnusu par plusu, apdomāt esošo un pieņemt to par gana svarīgu un saturīgu esam – it kā vienkārša, varbūt pat kristīgos pamatos balstīta doma, kas apņem šo Ingas Pizānes dzejas kopu ar uzstājīgu pārdomu, gandrīz vai filozofijas spēku. Būt izsalkušam, lai gribētos ēst, just melanholiju, lai gribētos to aizgaiņāt, radot kaut ko sev tuvu, iepriecinošu un skaistu. Par to ir vērts aizdomāties.”
“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam jaunāko Ingas Pizānes dzejas kopu “Sieviete, kura pamodās no dzejoļa”.
Šī
Viņa stāv pieturā un gaida autobusu.
Negribas nogurt pirms laika.
Autobuss pienāk. Ne gluži pēc saraksta.
Gandrīz nekas nenotiek laikā, – viņa domā.
Bet varbūt viss.
Vētras priekšnojautas brauc viņai līdzi.
Kā man pietrūkst, lai man būtu viss?
Vai varbūt kaut kā ir par daudz, lai viss būtu?
Viņa izkāpj, un vējš aizpūš viņas cepuri.
Vai Jūsu? – kāds pastiepj roku.
Bija, – viņa saka.
sieviete,
Viņa atslēdz dzīvokli
un noslīd gar sienu.
Tapetēm atlīmējušies stūrīši.
Kā viņi atrod motivāciju mīlēt no jauna?
Rīt pat iemaisīšu līmi. Jāsāk ar to.
Ar kaut ko ir jāsāk.
Viņa novelk mēteli, tad uzvelk to atpakaļ,
lai izietu uz balkona.
Vieni putekļi. Un neziņa.
Neviena upe nezina jūru, pirms tajā ietek.
Vai es gribētu viņu nezināt?
Viņa iemīlas tikai tajos, kurus nav iespējas mīlēt.
Viņa nomazgā dienu no sevis ar Sunny Forest dušas želeju
un iet gultā, kur prātu mierina tikai viena doma.
Viņa aizmigs.
kura
Tāda saule, ka visu dienu gribētos mosties un mosties, –
viņa domā. Dienās, kad nekur nav jādodas,
bet viņa dodas aplūkot,
kas mainījies cilvēku acīs kopš vakardienas.
Visur sieviete meklē apliecinājumu tam, ka ir dzīva.
Cilvēku acīs visbiežāk.
Iekāpjot autobusā,
viņa pamana, ka aizmirsusi uzvilkt rokas-
pulksteni. Vēlu pamanām lietas. Vēl vēlāk –
to prombūtni. Viņa skatās uz savu kailo roku un zina,
ka visu vakaru ar to rakstīs vēstules cilvēkiem,
kuri viņā pamodina kaut ko
nebijušu. “Visu gaišu” vietā
viņa tiem vēstules beigās novēlēs –
“visu nebijušu”. Tad aizlīmēs aploksnes ciet
un ilgi domās, vai sūtīt.
*
Tā ir viņa, kas stāv pie pasta nodaļas un nezina.
pamodās
Atgriezusies dzīvoklī, viņa pako koferi, lai dotos.
Reizumis viņai ir svarīgi, kurp, citreiz svarīgāk, kāpēc.
Somā ir drēbes, divas grāmatas un divas kafijas paciņas.
Vai tur viņai pietrūks kaut kā no šeit?
Upei nav laika pieķerties krastiem, gar kuriem tā tek uz jūru.
Pārziemošu arī pavasari, – viņa domā,
ejot pa jaunības pilsētu ar suni, kurš seko –
lai arī kur, lai arī kāpēc.
Kamēr pasaule pašizolējas,
viņa mācās neizolēties no sevis pašas.
Kamēr dzērves ietago sevi dzimtajās debesīs,
viņa skatās, kā saule spoguļojas gandrīz neievērojamā peļķē,
un tas kļūst par viņas dienas notikumu.
no
Meitenes kā laikapstākļi, – viņš raksta.
Dzejnieks, kuram ir domas par viņas dzīvi
un gleznas – par savu.
Kas ir man, – viņa domā.
Kādi laikapstākļi esmu es?
Viņa pieplūc bērza zarus un gaida, kad tie uzplauks.
Vai lietus marta naktī?
Cik daudz viņa ir nokavējusi gaidot?
Vai bezvējš aprīļa rītā?
Cik daudz ir ietaupījusi?
Viņas rokas pulkstenis iet par skaļu uz priekšu.
Vai krusa maija pēdējā dienā?
Viņa to nevar izturēt.
dzejoļa
Viņa pamostas no dzejoļa un vairs nespēj aizmigt.
Tas ir tikai sākums, – sieviete nodomā un aizskaita līdz
desmit. Eju meklēt,
– viņa nejauši pasaka skaļi. Bet dzejolis nedzird.
Viņa meklē turpinājumu, kamēr pasaule pāriet
uz vasaras laiku. Meklējot
viņā pamostas izsalkums.
Izsalkumu viņa mīl vairāk, nekā to remdēt.
Izsalkusi, tātad dzīva. Dzīva, tātad saņemsies
aiziet pēc maizes. Šī sieviete,
kura pamodās no dzejoļa.
