Vēl bija viņa māte, kurai pastāvīgi kaut ko vajadzēja. Te vienu, te otru. Te zāles atved, te maizi nopērc. Un lai gan viņai bija tikai 50 gadu un viņa nebija invalīde, nezin kāpēc viņai bija nepieciešamas pastāvīgas rūpes. Dēls no tā visa atteicās, bet šausmīgi dusmojās, ja sieva atteicās izpildīt mātes lūgumu. Lai gan visus šos dzīves gadus viņa vispār bija aizmirsusi kādam pateikt “nē”. 11
Bet pēc tam šķiršanās. Pēc desmit gadu ilgas tādas dzīves. Viņš nolēma, ka viņa viņu neciena un nesaprot, atrada citu un beigās nolēma viņai parādīt, kas mājās ir saimnieks. Pieprasīja pusi dzīvokļa, par kuru viņa joprojām maksāja kredītu, bet viņš nebija ieguldījis ne nieka. Un lai nepazemotos, viņa piekrita visam.
Aizgāja ar bērnu uz nekurieni. Īpašas sāpes viņa nesajuta, bet nodevības netīrumu sajūtu nomazgāt neizdevās.
Noīrēja jaunu dzīvokli, turpināja strādāt, meita jau gāja skolā un nesa mājās teicamas atzīmes. Bez vīra viss kļuva pat vienkāršāk. Un lūk, viņai ir viss, ko viņa gribēja – savs dzīvoklis, prestižs darbs, meita, neatkarība, pat savs bizness. Bet laimes nav. Visvairāk viņai gribas (kaut gan viņa baidās tajā atzīties), atspiesties pret kāda stipro plecu un izdzirdēt: “Atpūties, es visu izdarīšu pats”.
Viņa ir nogurusi no visa – no pastāvīgās atbildības par sevi un bērnu, no nepieciešamības visu paturēt sevī (viņa jau vairs neatceras, kad raudājusi), no vientulības, no tā smaguma, kuru velk visu savu dzīvi. Viņa pērk sev jaunu apģērbu, lai darbā būtu vienkāršāk noslēgt līgumus. Viņa rūpējas par sevi mehāniski, lai “kompānijas seja” būtu patīkama. Viņa neatceras, vai kaut kad ir dvēseliski izrunājusies ar meitu (viņai vienkārši tam nav spēka). Viņa vairs nespēj patiesi atbildēt uz jautājumu, ko vēlas. Viņas pleci ir nekustīgi un smagi, neviens masieris nespēs atslābināt viņas akmens cietos muskuļus nedaudz virs lāpstiņām. Viņa ir ļoti stipra, neatkarīga un patstāvīga. Lepojas ar savu meitu. Bet laimes nav.
Bet stiprā pleca nav. Vīrieši, kas gadās viņas ceļā, ir tie paši romantiķi, fiziski vāji cilvēki, alfonsi. Īstiem vīriešiem viņa nav interesanta, viņā ir pārāk maz sievišķā un pavisam nav spēka. Arī viņu šie īstie vīrieši biedē, viņa nesaprot, ko no viņiem gaidīt, kā savu dzīvi ar viņiem būvēt, kā veidot saskarsmi. Ko viņiem vispār vajag, ja viņus nevajag uzturēt un paciest? Un kā vispār attiecības izveidot, saglabājot savu neatkarību un spēku? Bet atteikties no tā viņa nav gatava, jo – ja uzticēsies viņam un viņš pēkšņi nodos, pametīs, piekrāps, sāks dzert?
Dažkārt viņa iedomājas par savām dumjajām un nesekmīgajām klasesbiedrenēm. Viena no viņām neizcēlās ar īpašām prāta spējām un vienmēr norakstīja kontroldarbus.
Pabeidza kaut kādu tehnikumu vai koledžu, bet pēc tam apprecējās. Trīs bērni, mīlošs vīrs, māja. Un dzīvas acis, kas mirdz no laimes. Nekādas karjeras, pati neko nevar, bet vīram neviena cita nav vajadzīga, līdz šim viņu uz rokām nēsā. Vēl kāda cita, kas skolā strādā par psiholoģi, saņem niecīgu algu, bet zied un plaukst. Jauni tērpi, kultūras pasākumi – muzeji, teātri koncerti. Neko smagu savā mazajā somiņā nenēsā. Uz izskatās daudz jaunāka par saviem gadiem bez jebkādas plastiskas operācijas. Ir vēl viena, vēl dīvaināka. Veiksmīga un laimīga. Nodarbojas ar kaut kādām dejām, ar visu sirdi nodarbojas. Atvērusi savu deju klubu, kurā dalībnieku papilnam, gan vīrs no zelta, gan bērni brīnišķīgi. Bet galvenais, kam vienmēr pievērš uzmanību, ir acis. Tas nespēj melot. Laimīgām sievietēm tās vienmēr izstaro kaut ko nesaprotamu un pievilcīgu.
