Sieviete, kas visu dzīves smagumu velk viena pati. Kāpēc tā notiek mūsdienu mierlaika apstākļos? 11
Dzīvo, lūk, sieviete, iespējams, ļoti skaista un interesanta, iespējams, (un visticamāk) lielā mērā veiksmīga. Tiesa, skatiens tāds noguris – no visa. Vienkārši viņa ir piekususi visu dzīves smagumu vilkt viena pati. Taču turpina to darīt dienu no dienas. Viņai nav ar ko rēķināties, un dzīve ar katru dienu to apstiprina.
Ar ko viss sākās? Grūti pateikt. Varbūt no sievietes vecmāmiņas, kura pēc kara viena pati nostādīja uz kājām bērnus. Varbūt no otras vecmāmiņas, kura cieta uz dīvāna sēdošu vīru, jo pēc kara katrs vīrietis bija zelta vērtē. Varbūt no sievietes mātes, kuras vīrs “salūza” pagājušā gadsimta 90.gadu krīzē un sāka dzert, bet viņa nolēma visu grūtumu uzņemties uz sevi. Vai no kādas citas tuvas radinieces, kas nolēma vispār iztikt bez vīra, lai šis balasts netraucētu dzīvot. Mēs to nezinām precīzi. Variantu ir ļoti daudz. Tiesa, sekas un secinājumi no tā ir vienādi. Rēķinies tikai ar sevi, tev jābūt stiprai, tu visu varēsi.
Auga mūsu meitene ar pilnīgu pārliecību, ka dzīvē neviens viņas labā neko nedarīs, un viņai nāksies visu un vienmēr darīt pašai. Tas ir gan uzticamāk, gan vienkāršāk, un lūgties, pazemoties nevajag, un cerēt nevajag ne uz vienu, bet tas nozīmē, ka arī vilties nevajadzēs. Par to viņai uzstājīgi stāstīja māte, tādā vai citādā veidā uz šādiem secinājumiem viņu uzvedināja tēvs, skolotājas skolā katru reizi, slavējot viņu par panākumiem, piemetināja: “tālu tiksi, patstāvīgi visu paveiksi!”
Jā, visticamāk, viņas dzīvē nav un nebija attiecību ar tēvu. Ar tēvu, kurš nēsātu viņu uz rokām, dievinātu un aizsargātu. Viņa neredzēja arī tēva saudzīgu attieksmi pret māti – vai nu viņa neļāva šīm rūpēm izpausties, vai arī viņam bija ērti domāt, ka divdesmit kilogramus kartupeļu viņai nav grūti nest. Un nav svarīgi, vai tēvs fiziski bija blakus, vai viņa nebija vispār. Visu to labo, ko meitene varēja no viņa saņemt, viņa nesaņēma dažādu iemeslu dēļ. Varbūt arī māte viņam to neļāva, varbūt arī pats to negribēja.
Bērnībā viņa apguva, ka katrs ir pats par sevi, ka rēķināties ar palīdzību nav vērts. Kad sētā meiteni apvainoja, māte teica: “Tiec galā pati”. Kad viņai nepadevās vienādojumi, tēvs vienaldzīgi paraustīja plecus: ”Nu, tas nozīmē, ka dabūsi divnieku”. Kad klasesbiedri grupu darbos viņu iegāza, viņa arī dabūja “divnieku”, lai gan savu darba daļu bija paveikusi. Daudz vienkāršāk izrādījās izdarīt visu pašai. Izdevās gan labi, gan kvalitatīvi un ātri. Jā, spēkus tērēt nācās vairāk, toties par rezultātu nebija jākaunas.
Prasīt vienmēr nozīmēja “pazemoties”. Prasīt palīdzību nozīmēja atzīt savu nevarību un neprasmi. Palīdzību noteikti nesaņemsi, vēl arī izsmies. Cienīja tikai tos, kas visu darīja patstāvīgi, kā arī pašus nepretenciozākos, kuri spēja paciest jebkuras neērtības klusējot. Ko meitene arī darīja. Kad tēvs ar māti izšķīrās (kas jau bija gaidāms, jo tēvs nebija pārāk labs cilvēks), viņa mātes dzīvē kļuva par galveno cilvēku, kuram nebija tiesību viņu uztraukt, likt vilties. Tagad viņai līdz mūža galam nācās uzņemties atbildību mātes laimi, turklāt bez liekām žēlabām.
