Sieviete ar sūdzībām par sāpēm vēderā aizsūtīta mājās no Stradiņa slimnīcas, jo nekādu vainu neesot, bet otrā dienā citā slimnīcā mediķi atklāj pavisam citu ainu
340
Arvien vairāk cilvēku beidzamajā laikā pauž sašutumu par attieksmi medicīnas iestādēs. Tā ar LA.LV sazinājās arī Inta [vārds ir mainīts], jo ir neizpratnē par attieksmi, kādu saņēmusi slimnīcā. Viņa dalījās savā pieredzes stāstā.
Inta pati visu mūžu ir strādājusi par dakteri, taču šoreiz palīdzība bija nepieciešama pašai. Sākās pamatīgas sāpes vēderā, nebija saprotams, kāds ir to iemesls un sieviete izvēlējās pirmo reizi dzīvē doties uz slimnīcu, lai meklētu kolēģu palīdzību. Bet viss izvērtās ne gluži tā, kā būtu sagaidāms.
Decembrī, vēl pirms svētkiem, viņa ar sāpēm vēderā devusies uz Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcu (turpmāk – Stradiņa slimnīca). Noteikts gaidīt rindā. Slimnīcā sieviete ieradusies ap plkst.18.00. Līdz plkst.2.00 tā arī nācies sēdēt uz krēsla uzņemšanā. Kādā brīdī turpat uzņemšanā pielikta sistēma, turpinot sēdēt krēslā, kas, ņemot stiprās sāpes vēderā, nebija viegli.
Situācija uzņemšanā neesot bijusi ārkārtēja, cilvēku skaits bijis kā ikdienā. Dežūrējošā ārste pacientus apstaigājusi turpat uzņemšanā, uzdodot jautājumus par pašsajūtu: “Vienā malā gaida ap 10 cilvēkiem, otrā vēl aptuveni tikpat, man blakus jauns vīrietis, bet pie manis pienāk daktere un skaļi jautā personiskus jautājumus, tostarp par ginekoloģiskām tēmām. Būtu jauki, ja šādā brīdī starp pacientiem būtu vismaz minimāls aizslietnis, lai situācija nešķistu tik neērta.”
“Ap plkst.2.00 pie manis pienāca daktere un pavaicāja, vai es galīgi negribu doties uz mājām? Analīzēs esot iekaisuma rādītāji, taču ultrasonogrāfijā nekas slikts nav atrasts. Bet man turpināja sāpēt stipri. Ķirurgs vispār netika saukts. Negribīgi tomēr mediķi piekrita man piešķirt palātu līdz nākamās dienas rītam, kad ieradīšoties dežūrējošais ginekologs,” atceras Inta.
No rīta atnākusi ginekoloģe, ātri pārbaudījusi, iztaustot ar roku un paziņojusi, ka viss ir kārtībā. Tā Inta zvanījusi vīram un lūgusi braukt pakaļ, ja reiz viss ir kārtībā. Paiet gan bijis grūti, vīrs palīdzējis iekāpt mašīnā. Tomēr nekas nav beidzies. Uz vakaru sāpes tikai pieņēmušās spēkā, sieviete jutusies patiešām slikti.
Nolemts doties uz Gaiļezera slimnīcu. Tur pieredze bijusi ievērojami pozitīvāka, personāls ieinteresētāks un operatīvāk veiktas nepieciešamās pārbaudes.
“Tika veikta ultrasonogrāfija, kurā konstatēts, ka man zem aknām krājas šķidrums, tāpat atrada cistu aizkuņģa dziedzerī – akūtu aizkuņģa dziedzera iekaisumu, turklāt neizslēdzot aizdomas par kādu veidojumu. Dīvaini, ka pirms vienas dienas Stradiņos neviens neko no tā nepamanīja.”
Tā sieviete saņēmusi atbilstošus medikamentus, skaidru diagnozi un nu jau ir atgriezusies mājās, lai turpinātu ārstēšanos ambulatori, taču palikusi tiešām nepatīkama “pēcgarša” par Stradiņos piedzīvoto.
“Ir drusciņ šķērmīgi ap sirdi, ka gadās nonākt slimnīcā un viss tā izvēršas. Tā attieksme īsti nav saprotama. Un nedrīkstētu būt tā, ka vienā slimnīcā es izrādos pilnīgi vesela, bet citā tiek atrastas problēmas, zinu, ka tās nevarēja rasties vienas diennakts laikā.”
Kāda ir jūsu pieredze, saskaroties ar mediķiem šobrīd Latvijā? Ja arī jums ir kāds stāsts par piedzīvoto (bēdīgs vai varbūt tieši pretēji – ļoti pozitīvs), priecāsimies to uzklausīt un izstāstīt plašākai auditorijai, lai kopā pievērstu sabiedrības uzmanību šai tēmai. Rakstiet uz [email protected], pastāstot stāstu vai norādot kontakttālruni, pa kuru varam sazināties!
