“Nu dulls!” Tā par sevi pasmejas pirmais volejbola meistarkomandas Rīgas “Aurora” vadītājs Andris Kļaviņš 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nu dulls – tā par sevi pasmejas Andris Kļaviņš, leģendāra personība Latvijas volejbolā. Viņa trenera karjera ilgst jau 62 gadus, bija pirmais meistarkomandas Rīgas “Aurora” vadītājs, joprojām strādā ar meitenēm Rīgas Volejbola skolā, un mīlestība pret tīkla bumbas spēli ir tikpat stipra kā jaunībā, kad aizņēmās naudu un nopirka dzīvokli (padomju gados!), lai audzēknēm dotu pajumti zem galvas.
Lai iet volejbols!
“Esmu dzimis Rīgā, bet kara laikā aizbraucām pie radiem Ugālē, Ventspils pusē. Tie notikumi palikuši spilgtā atmiņā, īpaši kara beigas – mūsu pagalmā iebrauca leģionāri uzrotītām piedurknēm. Forši puikas, demonstrēja čiekuriņu – mazas granātas. Norauj degli, uzliek ķiveri un uzsēžas virsū, kādu pusmetru uzlidoja,” “Latvijas Avīzei” stāsta Andris Kļaviņš.
“Tēvs palika Rīgā, strādāja Centrāltirgū un bija saistīts ar Vērmahta apgādi, tāpēc armijā neiesauca. Bijām vienkārša ģimene, un izsūtīšana uz Sibīriju mūs neskāra. Pēc kara mūsu dzīvoklī Hospitāļu ielā bija ievākusies krievu virsnieka ģimene.”
Puika skolas gados Ventspilī izmēģinājis daudzus sporta veidus – vingrošanu, basketbolu, hokeju, futbolu, volejbolu. Ripas spēlē trenējies pie Harija Vītoliņa vectēva, bet aizrautīgā basketbola trenera Gunāra Lučina iespaidā jau 9. klasē nolēmis, ka arī būs treneris, un 1956. gadā iestājās Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā. Tovasar viņa iecerētajā hokeja specialitātē audzēkņus neuzņēma, basketbolam trūka auguma centimetru (1,78 m). Lai iet volejbols!
“Par treneri sāku strādāt otrajā kursā, paralēli arī pats trenējos, daudz ko izmēģināju uz savas ādas, lai saprastu, ko var dot audzēkņiem. Slodze bija pamatīga.
“Radiotehniķa” treneris Mihails Amaļins mani vienreiz paņēma uz PSRS studentu čempionātu Kijevā. Biju rezervists, sastāvā spēlēja vēlākais olimpiskais čempions Ivans Bugajenkovs. Izcīnījām otro vietu. Manas pirmās komandas nosaukums bija “Komunālās pārvaldes sieviešu komanda”, šajā iestādē savulaik liels priekšnieks bija Guntis Ulmanis,” teic treneris.
Jāiedzer ar priekšniekiem
Iepriekšējā gadsimta 50. gados Latvijā sieviešu volejbolam bija spēcīgas pozīcijas, vairākas spēlētājas PSRS izlases sastāvā plūca laurus pasaules un Eiropas čempionātos, 1959. gadā Latvija ieguva bronzu Tautu spartakiādē, bet nākamajā gadā “Daugavas” meistarkomanda bija trešā savienības čempionātā.
Tomēr tad sākās regress, un 1969. gadā komanda bija nokritusi līdz devītajai vietai trešajā līgā jeb 25. pozīcijai kopējā rangā. Tika pieņemts lēmums par jaunas meistarkomandas dibināšanu, piesaistot to zeķu fabrikai “Aurora”.
Komanda dzīvi pieaugušo līmenī sāka ar vidējo spēlētāju vecumu 16,3 gadi…
“Man bija labas jaunietes un piedāvāja taisīt jaunu komandu, mēģināt atgūt pozīcijas,” priekšvēsturi skaidro Andris Kļaviņš.
“Lai kaut kas sanāktu, bija jāsavāc labākās meitenes no visas Latvijas. No tantes Ugālē aizņēmos naudu un ar lielām grūtībām nopirku kooperatīvo dzīvokli Pārdaugavā, kur izveidoju faktiski nelegālu internātu – sapirku mēbeles, galdus, lai meitenēm ir kur mācīties. Vecāki piekrita, uzticējās. Pa pāris meitenēm dzīvoja katrā istabā.
Savas zāles sākumā nebija, dzenāju viņas pamatīgi, ziemā ārā sniegā trenējāmies. Lai izveidotu attiecības ar cehu priekšniekiem, bija jāiedzer šņabis, kopā jāiet parādē un jākliedz: urā, lai dzīvo komunistiskā partija! Tādas bija procesa blaknes. Bet meitenes tika uzņemtas cehā, strādāt nevajadzēja, un varējām divas reizes dienā trenēties.”
Ar vienu no komandas spēlētājām Valdu 1971. gadā Andris Kļaviņš mija gredzenus, pasaulē nāca divi dēli. Tobrīd ne visi atbalstīja šo savienību, uzskatot, ka tas nāks par sliktu komandai.
Tikšanās ar latviešiem Monreālā
Tomēr rezultāti ar katru gadu uzlabojās, un 1974. gadā, pārspēlēs uzvarot Taškentas “Avtomobilist” dāmas, “Aurora” iekļuva PSRS čempionāta augstākajā līgā, kur arī pakāpeniski kāpa uz augšu, labāko rezultātu sasniedzot 1978. gadā – piektā vieta.
Kļaviņa audzēknes regulāri tika iekļautas PSRS junioru un pieaugušo izlasēs. Zinātkārais treneris daudz vēroja un mācījās no Nikolaja Karpoļa – Sverdlovskas (tagadējās Jekaterinburgas) vienības “Uraločka” un vēlāk arī PSRS izlases vadītāja, abiem draudzīgas attiecības ir joprojām.
Karpoļam lieliskus apstākļus palīdzēja sarūpēt Sverdlovskas apgabala partijas pirmais sekretārs, vēlākais Krievijas prezidents Boriss Jeļcins, kurš bija sporta meistars volejbolā.
“Pirms Eiropas čempionāta Helsinkos (1977. gadā) mani aicināja PSRS izlasē par otro treneri, bet mūsu bāleliņi Sporta komitejā aizliedza, jo gadu iepriekš Monreālas olimpiskajās spēlēs – biju kopējā treneru grupā, kam bija iespēja vērot spēles, iegūt pieredzi, – es esot ticies ar latviešu emigrantiem. Tā ir taisnība. Ar draugu, airēšanas treneri Rolandu Sproģi aizbraucām uz airēšanu un pie suvenīru stenda sarunājāmies latviski.
Pārdevēja: “Zēni, jūs esat latvieši! Piezvanīšu tētim, viņš ļoti gribēs jūs satikt!” Domājām – mums bēgt prom? Tēvs atbrauca, uzaicināja uz vietējo latviešu tikšanos. Zinājām, ka nedrīkst, bet atmetām ar roku, gar krūmiem saliekušies aizlavījāmies uz mašīnu un aizbraucām.
Māja bija pilna ar latviešiem, tikšanās izvērtās ļoti emocionāla – līdz asarām. Es to nezinu, bet iespējams, ka tur bija arī Vaira Vīķe-Freiberga, jo viņa tobrīd strādāja Monreālas universitātē. Ne mēs par politiku runājām, neko, bet čeka bija dabūjusi zināt,” atminas Andris Kļaviņš.
Tautu spartakiādē 1979. gadā Kļaviņa vadītās latviešu meitenes bija tuvu sensācijai pret pasaules čempionēm kubietēm – uzvarēja pirmos divus setus, beigās gan zaudējot ar 2:3. Komandā sevi veiksmīgi pieteica jaunās spēlētājas, rezultāti daudzsološi, un Kļaviņš priekšniecībai prasījis labākus apstākļus. Radušies konflikti, un viņam nācās aiziet.
Izglāba šamanis
Latviešu speciālistu pie sevis aicināja Maskavas “Lokomotiv”, solījuši “Volgu”, dzīvokli. Taču igauņi bija uzrunājuši ātrāk, un viņš jau daļēji bija apsolījis, tā četrus gadus nostrādāja ar Igaunijas dāmām.
“Diezgan labi spēlējām, tad bagātais Kirova vārdā nosauktais zvejnieku kolhozs sāka pārvilināt manas meitenes, radās nesaskaņas, un 1984. gadā piekritu PSRS Sporta komitejas piedāvājumam strādāt ārzemēs. Līdz pēdējam brīdim gan neatklājot, kur tieši. Tikai divus mēnešus iepriekš pateica, ka braukšu uz Mali,” kraso dzīves pavērsienu atminas Andris Kļaviņš.
“Tā bija avantūra, nezināju, ka nokļūšu tādos apstākļos. Pat salīdzinot ar padomju trūkumu, tur bija totāla nabadzība. Vienīgais, ko ieguvu profesionāli, ka basketbola treneris bija no Nacionālās basketbola asociācijas, futbola un vieglatlētikas treneri no Vācijas, handbola – no Dienvidslāvijas. Varēju paskatīties, kā viņi strādā.”
“Sākumā trenējāmies sporta zālē, kuras grīdu stūros bija sagrauzuši termīti, no griestiem reiz nokrita kobra, un turpmāk strādājām ārā,” viņš turpina.
“Komandā bija puiši, kas mācījušies augstskolās Eiropā, arī vietējie – gan bagāti, gan arī tik nabadzīgi, ka nebija ko kājās vilkt. Es viņiem nopirku kedas, nākamajā dienā atkal atnāk basām kājām. Bija pārdevuši, lai varētu paēst. Teica: trener, ja es dienā dabūju glāzi piena un sauju rīsu, tad saku Allāham paldies. Tikko tika pie kāda darbiņa, tā nenāca uz treniņiem.”
Uzdevums esot bijis gatavoties Āfrikas čempionātam. Katru trešdienu zem palmas sanākuši sporta vadības cilvēki, gari un plaši sprieduši, beigās vienmēr secinot – mums nav naudas, nevaram piedalīties. Bet gatavoties vajag! No PSRS vēstniecības uzstādījums bijis uzturēt draudzīgas saites, reiz
Kļaviņš dabūjis pa cepuri, jo vietējie pasūdzējušies, ka viņš ir auksts ziemeļnieks: “Viņiem pieņemts, ka treniņa sākumā katram jāpaspiež roka, jāpainteresējas, kā iet, tad viņi prasa, kā man iet. Ja komandā ir 14 spēlētāji, puse treniņa paiet pļāpāšanā.”
Reiz treneris nokļuvis slimnīcā, viņš spriež, ka inficējies ar Ebolas vīrusu. Stāvoklis smags, gulējis pie sistēmām, uz brīdi atguvis samaņu, un apkārtējā aina optimismu par apstākļiem neiedvesa – kāds pacients bijis gultā, kāds – uz grīdas, lai gan tie pirmie izskatījušies pat veselāki.
“Ārstu konsilijs bīdīja kastītes ar tabletēm, bet nekas nepalīdzēja. Mani izglāba volejbola puikas, kas padzirdēja par notikušo un no šamaņa dabūja buķeti ar zālītēm, novārīja, un pēc nedēļas biju uz kājām. Tabletes droši vien nebūtu palīdzējušas, bija briesmīgi,” viņš saka.
Pēc gada sācies pilsoņu karš, un ar to arī eksotiskā pieredze beidzās. Finansiālā ziņā strādāt Āfrikā bijis izdevīgāk nekā mājās. Pēc tam Rīgā gan Kļaviņam, gan Mali vēstniecības trešajam sekretāram, latvietim, aplaupīja dzīvokli. “Tātad bija kāda saikne, ja zināja, kur iet,” treneris netic nejaušībām.
Labs žurnālists
Atgriežoties Latvijā, Daumants Znatnajs piedāvājis Kļaviņam darbu Latvijas Sporta komitejā. Atmodas laikā iesaistījies Tautas frontes organizēšanā, barikādēs apsargāja Ministru padomi, 13 gadi nostrādāti Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, viņš joprojām ir Latviešu virsnieku apvienības biedrs.
“Ventspilī man klases audzinātāja Trābe tā iedzina latviešu valodas gramatiku un interesi, ka varēju arī pastrādāt par žurnālistu – apmēram gadu rakstīju laikrakstā “Sports”, ilgāk “Latvijas Vēstnesī”, kur sāku kā fotogrāfs, un tad arī uzticēja rakstīšanu – par militārajām, kultūras tēmām. Bija ļoti interesanti paplašināt apvārsni, intervēju Jāni Streiču, dzejnieci Amandu Aizpurieti,” gandarīts ir Andris Kļaviņš.
Lielā dzīves mīlestība ir volejbols. Viņam sāp sirds, ka dažādu iemeslu dēļ sieviešu volejbols Latvijā zaudēja pozīcijas, ilgu laiku pat nebija valsts izlases. Lai atgūtu iekavēto, jābūt ļoti gudrai organizācijai, sistēmai.
Tomēr patīkami, ka ar bijušajām audzēknēm arī ilgus gadus pēc sadarbības ir labas attiecības. “Gandrīz vai katrā iestādē ir kāds manējais. Priecājos, ka meitenes iestājas augstskolās, veiksmīgi studē. Dzīve jau nav tikai volejbols. Pašam it kā veselība vēl ļauj strādāt, jāturas,” tā pieredzējušais speciālists.
Vizītkarte. Andris Kļaviņš
* Volejbola treneris
* Dzimis 1938. gada 2. maijā Rīgā
* Latvijas PSR sieviešu izlases un “Auroras” meistarkomandas galvenais treneris (1969–1979)
* Igaunijas PSR sieviešu izlases un “Kalev” meistarkomandas galvenais treneris (1980–1983)
* Mali vīriešu izlases galvenais treneris (1984–1985)
* Absolvējis Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtu (1960), Maskavas Centrālā fiziskās kultūras institūta Augstāko treneru skolu (1970); doktorantūra Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā (2005)
* Saņēmis Rīgas domes balvu par mūža ieguldījumu sportā (2018)
* Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris
* Latviešu virsnieku apvienības biedrs
* Strādā Rīgas Volejbola skolā
* Sieva Valda, dēli Ingus un Gints, mazbērni Katrīna Anna, Kārlis, Kristaps, Tristans
Ieraksti trenera dienasgrāmatā
* “Man meitenes pēc spēles pasniedza ziedus. Tā bija Skolotāju diena, tātad arī mani uzskata par skolotāju. Bet vai esmu šā vārda cienīgs? Pēc minūtēm piecām, aizmirsis ziedus, sāku “lasīt morāli” tām pašām jaukajām meitenēm – par mācībām skolā, par uzvedību. Arī man pašam vēl daudz jāmācās, jālasa, lai savā darbā novērstu līdz šim pieļautās kļūdas.” (1966. gada 2. oktobris)
* “Ja man uzticēsies, es ceru – nē, esmu pārliecināts, ka pēc četriem pieciem gadiem Rīgas “Aurora” būs visā Padomju Savienībā pazīstama spēcīga volejbola komanda.” (1969. gada 12. septembrī komandas dibināšanas dienā)
* “Ja tu, iedams uz mērķi, sāksi ceļā apstāties, lai mestu akmeņus uz katru suni, kas tevi aprej, tad tu nekad līdz mērķim nenokļūsi.” (F. Dostojevskis)
No Jura Brežģa 1979. gada grāmatas par Andri Kļaviņu “Sapņa trajektorija”
