“Sievas sānus skūpstiem klāju”. Daniils Harmss dzejnieka Eināra Pelša atdzejā 0
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Einārs Pelšs (1960) ir dzejnieks un atdzejotājs. Iespējams, viens no retajiem mūsdienu literātiem, kas nekautrējas latviski lasošajiem piedāvāt krievu klasisko darbu atdzeju.
Vai atdzeja tiek atzīta? Šķiet, ka jā, jo darbus atbalsta gan Valsts kultūrkapitāla fonds, gan labprāt izdod apgāds “Neputns”. 2019. gadā “Samta sērijā” Pelša atdzejā bija iznākusi Osipa Mandelštama dzejas izlase. 2020. gadā klāt ir Daniils Harmss (1905–1942), bet šoreiz jau “brezenta sērijā”, kas zem saviem brutālajiem vākiem paspēja dot patvērumu Čārlzam Bukovskim un ar to nedomā apstāties.
Pelšs ir dzimis Preiļos un ir Preiļu konceptuālās dzejas pārstāvis. Kā atzīst viņa piekritēji – dzejā viņš meklē radikālas izpausmes, tāpēc oriģināldzejas izdošanā sadarbojas ar avangarda apgādu “Valters Dakša”. Esot debitējis 1987. gadā ar dzejas grāmatu “Maija” – uz šīs izdevniecības “Liesma” jauno autoru darbu sērijas vākiem lika pašu rakstnieku portretus (Andra Neiburga, Aivars Kļavis u. c.) un Pelšu jaunībā tāpēc var knapi pazīt. Šobrīd tas jau ir pavisam cits autors.
Daniils Harmss ir krievu un padomju rakstnieks, dzejnieks un dramaturgs. Viens no oberuītiem (ОБЭРИУ – latviski zem abreviatūras slēpjas “Reālās Mākslas Apvienība”), kas piedalījās šīs kustības dibināšanā 1927. gadā. Oberuīti vēlējās atteikties no tradicionālajām mākslas formām, pieprasīja atsvaidzināt īstenības attēlošanas metodes, kultivēja grotesku, aloģismu, absurda poētiku. Viss Harmsa mūžs ir saistīts ar Pēterburgu, viņa laikā dzeju lasīja, tiekoties ar publiku, tekstus izplatīja arī rokrakstos. 1930. gadā oberuītus aizliedz par formālismu un Harmss raksta “atvilktnei”, bet publicē dzeju bērniem. 1941. gadā dzejnieku arestē, 1942. gadā viņš mirst ieslodzījumā. Reabilitēts 1956. gadā, padomju literatūrā “atgriežas” 60. gados.
– Harmss ir bijis diezgan erotisks dzejnieks. Vai izlasē tas tika apzināti akcentēts?
E. Pelšs: – Izlasei atlasīju, manuprāt, labākos dzejoļus, necenšoties ne apspiest, ne izcelt personīgo libido.
– Kāpēc brīžiem šķiet, ka Harmss drusku ņirgājas par mīlas procesiem?
– Viņam patīk pajokot, lai kāds neiedomātos viņu iegrāmatot, piemēram, “Satori” “Mīlestības grāmatā”.
– Vai bija tādi Harmsa dzejoļi, kas likās tik nekaunīgi, ka negribējās nemaz atdzejot?
– Diemžēl nebija.
– Kāpēc Harmss ir viens no visvairāk tulkotajiem krievu avangarda rakstniekiem Latvijā 21. gadsimtā?
– Tāpēc, ka ģēnijs.
– Nevar taču tā būt, ka Harmsa dzejā jūs nekas nekaitina. Varbūt tomēr ir kaut kas?
– Vienīgais, kas man gremž, ka es tā nemāku.
– Tik vienkārši un vienlaikus – tik ietilpīgi?
– Jā, viņš ir kā Puškins, tikai labāks.
– Harmsa atdzejošanai un tulkošanai klāt ķērās, iespējams, pašironiskākie latviešu autori – Haralds Matulis, Kārlis Vērdiņš un nu arī Einārs Pelšs. Vai Harmsa tulkotājiem obligāti jājūt sevi “ārpus masas”?
– Domāju – katram gadījumam šis jautājums jāuzdod sev (bet tas nav obligāti).
– Kad jūs pirmo reizi izlasījāt kaut ko no Harmsa?
– Mēs (esam divi, jo apakš Dvīņu zvaigznāja radušies) neatceramies vairs, jo esam veci un sklerozes nomocīti.
– Vai jūs gribētu, lai kādreiz tiktu aizliegts Preiļu konceptuālās dzejas grupējums?
– Nē, tādā pasaulē kā PSRS vairs dzīvot negribētu. Visdrīzāk, ja dzīvotu Harmsa laikos – arī mans mūžs nebūtu tā ieildzis.
– Man likās, ka noteikti teiksiet – JĀ. Jo aizliegums dara godu mākslai.
– Man ne visai tīk mākslas godināšana.
– Vai es pareizi saprotu, ka drīz iznāks jūsu dzejas kopotie raksti [parasti kopotus rakstus izdod kā sarakstīto darbu mantojumu. – Red. piezīme]?
– Tie būs nepabeigto ieceru “Kopotie Raksti” (nultais sējums, kam sekos vēl, ja neatstiepšu kājas).
DZEJAS ABC
Jūlija Dibovska, literatūrzinātniece: „Daniils Harmss, tāpat kā labākie no mūsdienu ironiskajiem dzejniekiem un publicistiem, kurus lasīt nozīmē, kā Rainis rakstīja, “smejoties priecāties”, ir “firmas zīme”, kuru izdot var droši un kuru atdzejot ir liela atbildība. Kurš gan nav lasījis Harmsu? Šķiet, ka šoreiz atdzejas grāmatu plauktiem būs papildinājums no mūsdienu latviešu “Harmsa”, kurš gan brīvi ironizē par nāvi, gan pasmejas par radošo procesu arī savā izaicinošas formas dzejā.”
“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam ieskatu Daniila Harmsa dzejas izlasē, ko atdzejojis Einārs Pelšs.
Sievai
Sen es rakstīt nesēdos
atslābis vien karājos
Pildspalva no rokas vēlās
manim virsū sieva zvēlās
papīrus es malā liku
savu sievu skūpstīju
sēdošu man priekšā pliku
ievērojot klusumu.
sievas sānus skūpstiem klāju
kaklu krūtis tā lai deg
un starp kāju šmaukstināju
tur kur mīlas sula tek
tikmēr sieva kautrā alkmē
siltām ciskām apskāva
kā no blašķes mīlas valgmi
taisni sejā iešļāca
dvesu vaidus kaislē maigā
biezo sulu norijot
arī sievai – tvīkums vaigā
klēpim gļotas noslaukot.
piekļāvusi manām lūpām
divas saldas lūpiņas
viļņodamās mīlas šūpām
mulsi brunčos paslēpās.
Mīlestības straumēm klāti
mani vaigi staroja
sievas glāstu aromāti
apkārt gaisā garoja.
Taču – stop! Kur spalvaskāts?
Kur ir tinte, lapa tīra?
Garo logā aromāts,
Trūkās dārgā, bīstot vīra.
Es pie galda jau tūlīt
ņemos burtus sastādīt
ņemos raustīt virvītes
nozīmes visādas pīt.
<1930. g. 3. janvāris>
***
kad vēru grāmatu jo viedu
es ilgi raudāju, pēc tam
to aizvēru un upē sviedu.
kam zināšanas cilvēkam?
tās spēj tik nelaimi mums nest
būs prātīgāk ja iesim ēst.
<1933>
* * *
Es esmu brīvdomības skauts
Es esmu kvēlu runu ģēnijs
Es – bezjēdzīgas dailes cars
Es – izgaisušas tāles gars
Es esmu kvēlu runu ģēnijs
Es esmu gaiša prieka strauts.
Kad pūlim skatu uzmetu,
Uzreiz kā putns pūlis pamirst
Man apkārt stāv un klus kā kaps,
Bet apļa vidū es – kā stabs
Uzreiz kā putni ļaudis pamirst
Un es šos gružus saslauku
<1935>
Marinai
Kur tavas acis nebēdnīgās
Marìna tagad pavērstas?
Dēļ izklaidītes jaunavīgās
Kam liec man atstumt grāmatas
Un atstāt lapu, spalvu, galdu,
Pie tavām kājām nokrītot,
Un baudīt tavu valgmi saldu
Ar rokām krūtis pieturot.
<1935>
Par uzbāzīgo Firfafusju Hominu
It neviena daiļaviņa
Mani mīlēt nealka.
Pēkšņi negaidīta ziņa:
Firfafusja Homina!
Nezin kā tas atgadījās,
Kas gan ir šī femina,
Tikai zinu: ieskatījās
Firfafusja Homina.
Dažreiz vēstuli man sūta,
Dažreiz pati plivina,
Ausī dvešot mīlas jūtas
Firfafusja Homina.
Nolaidusi gurdos plakstus,
Ausī kaisli sludina:
“Mūžam būšu tevim blakus
Firfafusja Homina!”
Stingru roku, šito redzot,
Malā pastumta tiek tā,
Pipeli ar kāju sedzot,
Saucu: “Šī nav tavējā!”
Viņa bilst: “Tu mana prieca!
Būšu tava es arvien!
“Rimsties! Nevajag!” – es kliedzu –
“Esmu precējies nudien!”
Viņa attrauc: Diez vai precēts!
Ņem! Tev dodu! Negribi?
Kliedzu: Paņemsi, bet pēcāk
Nepierādīt alibi!
Tu no manis tālāk turies!”
Un, ar kāju pasitis,
Izgrūdu to taisni durvīs.
Kas gan cits bij atlicis!
Jā, es godam izturēju
Zemo dziņu pārbaudi,
Varu teikt: “Mēs esam teju
Laulībdzīves pīlāri!”
Taču doma nemitējās –
Man patiešām jāzina:
Kāpēc manī iemīlējās
Firfafusja Homina?
1938. g. 18. februāris
