Septītā diena 0
Urrā, piektdiena! Tikšu atpakaļ uz grēcīgās zemes! Pēc darba, kā parasti atļauts piektdienās, – alus ar kolēģiem! Citreiz es pat neuzkožu, bet tagad ņemšu gan desiņas, gan taukos peldošos sutinātos kāpostiņus.
Te tev nu bija! Sieva pazvanīja, ka jānāk mājās – vedīšot jauno skapi. Vakariņās dabūjām kaut ko, kas varētu būt bez sāls vārīti rīsi. “Varētu būt” saku tāpēc, ka porcija bija tik maziņa, ka īsti nevarēju saskatīt, kas tas ir.
Vakarā sieva meklēja internetā informāciju, kur pilsētā varētu aiznest pārbaudīt, vai svari rāda pareizi.
Astotā diena
Sestdienā ieradās ciemiņi no laukiem – māsa ar ģimeni. Ieraugot viņu lielās somas un labi pazīstot savu māsu, sapratu, ka beidzot mājās parādīsies kas garšīgs, jo sieva taču nenoraidīs ciemakukuli, lai neaizvainotu vedējus. Taču mani atkal gaidīja pārsteigums. Man bija atvestas jaunas makšķeres, un svainis uzstāja, ka man obligāti tās jāizmēģina. Un tūlīt pat. Sieva ātri sagatavoja mums abiem salātiņus pusdienām un izvadīja pa durvīm. Nu es vairs neko nesapratu. Un es pat neredzēšu, kas notiks ar māsas atvesto kūpināto gaļiņu, desām, speķi, olām, krējumu, sviestu, pašcepto maizi un mājas torti.
Devītā diena
No rīta pusmiegā pamanīju, ka sieva, ģērbusies jaunā, kārdinošā peņuārā, pieliecas pie manis un čukst” „”Cielaviņai” esot atlaide. Ko mēs varētu nosvinēt?” Kad sapratu, ka tas bijis tikai sapnis, pār manu vaigu noritēja asara. Man pat nebūtu spēka pateikt sievai, ka vīriešus vajag labi barot, citādi viņiem nebūs spēka nekam…
Dzirdēju, ka ledusskapis atkal darbojas, taču to atvērt man neizdevās. Laikam tiešām vairs nav spēka. Kaķis, sēžot uz ledusskapja, zelēja tādu kā desas ādiņu. Diemžēl man neizdevās viņam to atņemt. Nomocījos ar pārdomām, kur vakar palika tā desa un visi pārējie lauku labumi.
Sapratu, ka taisnība – mākslas darbi rodas mokās – izdomāju jaunu aforismu, proti – Devītajā diētas dienā ēst vairs negribas. Dzīvot arī nē. Man vairs nebija ko zaudēt – padalījos savā atklājumā ar sievu.
Man par pārsteigumu, sieva sāka smieties un apskāva mani. Tad smaidot paskaidroja, ka viņas “diēta” bijusi vienīgā iespēja kaut ko pasākt ar MANI. Izrādās, ka es divu vai trīs mēnešu laikā biju pieņēmies svarā par 10 kg (bet es brīnījos, cik ļoti pēc mazgāšanas mēdza sarauties mani iemīļotie apģērba gabali). Kad mana kolēģa sieva piezvanīja manai sievai, lai informētu par nedēļu slēgto ēdnīcu un dalītos idejās, ko dot līdzi vīriem pusdienās, manā ģimenē nobrieda plāns…
Nenoliegšu, tagad jūtos daudz labāk, taču ticība sieviešu diētām manī ir pilnīgi un galīgi iznīcināta. Un, ja dzirdēšu, ka kāda atkal sākusi ievērot diētu, būšu pilnīgi pārliecināts, ka tās ir tikai atrunas tikšanai pie jaunas kleitas un vīriešu tiesību ierobežošanas plāns.
