Otrā diena 0
Vienīgais paēdušais ir kaķis. Tā kā viņam paredzētie sātīgie gaļas konservi spēj satracināt ar smaržu vien, kaķi pabarot gaitenī (nevis, kā parasti, virtuvē) uzņēmās sievastēvs. Nebrīnītos, ja viņi ar kaķi būtu dalījušies.
Pārējiem tika burkānu ragū. Pēc tam puikas izgāja ar draugiem spēlēt futbolu. Vismaz tā apgalvoja. Gan jau ko apēst kādā ieskrietuvē.
Trešā diena
Kad pirmdienā, laimīgi domājot par gaidāmajām sātīgajām pusdienām darbavietas ēdnīcā, ierados darbā, mani satrieca ziņa, ka mūsu ēdnīca visu nedēļu būs slēgta ūdensvada remonta dēļ. Esot jāņem līdzi pusdienas no mājām. Nezinu, ko darīšu, jo man būs kauns citu klātbūtnē ēst kādu zaļu pļuru. Pa ceļam neko nopirkt arī nevaru, jo mūs savāc agri no rīta un ved uz darbu pilsētas nomalē.
Ceturtā diena
Kā kūp un smaržo kolēģu pusdienu trauciņi…, bet man līdzi salāti, puķukāposti, burkāni (laikam sautēti) un viens ābols. Saldēdienam. Apskaužu kaķi. Apceru, kā rīt pīppauzes laikā es varētu aizlavīties pie darbinieku skapīšiem un…
Piektā diena
Uzzināju, ka to apaļo briesmoni – seleriju – var vārīt zupā. Un noskaidroju, kā tā garšo. Nekā. Mazināt izsalkumu nepalīdzēja pat jogurtiņš, ko sieva visžēlīgi mums atļāva apēst. Uz visiem vienu.
Ar skumjām apjautu, ka laikam vairs nepiedzīvošu burvīgu svētdienas rītu, kad mani modinās ierastā pankūku smarža.
Sestā diena
Izrādījās, ka šampinjonus var ēst arī svaigus.
Trakākais, ka kaķis arvien vēl laiskojas pa ledusskapja tukšajiem plauktiem.
Draugi mūs uzaicināja uz šašliku vakaru, taču sieva varonīgi atteicās un paskaidroja, ka šoreiz nevarēšot piedalīties.
Vakarā, kad gribējām dārzā izbaudīt skaisto laiku (lai nebūtu jāskatās uz ledusskapja pusi, atceroties labākus laikus), jutām no visām pusēm mūsu virzienā plūstam ceptas gaļas smaržas. Liekas, ka visi vēji pūta vienā virzienā – uz mums.
