Spēle ar piedevām un garšām. Ciemos pie siera ražotājiem Bauskas novadā 3
Pirms pieciem gadiem Bauskas novada Brunavas pagasta ZS “Krišjāņi” saimniece Iluta Straģe spēra pirmos soļus mājražošanā, gatavojot latviešiem tik labi zināmo ķimeņu sieru. Saimnieciskā darbība izrādījās veiksmīga – tagad ik nedēļu pie pircējiem Kurzemē, Zemgalē, Rīgā un arī Lietuvā viņa nogādā sešpadsmit siera šķirņu. Taču Iluta nesamierinās ar sasniegto, jo ir pārliecinājusies, ka arvien jaunu siera šķirņu un citu piena pārstrādes produktu radīšana ir spēcīgs dzinulis tālākai virzībai un attīstībai.
Nepadodas, bet rīkojas
Pagājušā gada dati liecina, ka Latvijā ir vairāk nekā tūkstoš mājražotāju, kas nodarbojas lielākoties ar piena un augu izcelsmes produktu ražošanu. Iluta Straģe atklāj, ka viņa mājražošanai pievērsusies, vīra mudināta.
Jānis Straģis ir lielsaimnieks, kas apstrādā vairākus simtus hektāru zemes. Ilgu laiku viņš koncentrējās uz graudkopību, tad, lai gūtu stabilākus ienākumus, nolēma izmēģināt roku arī piena lopkopībā. Nopirka kādreizējo kolhoza cūku fermu, ņēma kredītu un ar Eiropas Savienības struktūrfondu līdzfinansējumu to renovēja, pielāgojot govju novietnes vajadzībām. Ganāmpulku iegādājās Šveicē un Vācijā – Švīces un Holšteinas melnraibās šķirnes govis, kas ir gan pienīgas, gan turamas nepiesienot.
“Kad 2006. gadā sākām nodarboties ar piena lopkopību, vairumpircēji par nodoto pienu labi maksāja, taču drīz iepazinām ekonomiskās krīzes skarbumu. Piena iepirkuma cena noslīdēja tik zemu, ka sapratām – kaut kas jādara lietas labā, ja negribam smagi ciest. Izdomājām, ka piens jātirgo pašiem,” ne tik senus notikumus atceras brunaviete. “Tobrīd populārs bija sauklis – atbalstīsim vietējos zemniekus! Pilsētās pieauga pieprasījums pēc svaigpiena, kas nācis no Latvijas govju fermām. Vairumpircēji par litru piena maksāja 12 santīmu, turpretī zemnieki varēja pārdot par 35 vai 40 santīmiem tieši pircējiem. Ierīkojām sešas tirdzniecības vietas – Bauskā, Jelgavā, Iecavā, Rīgas Centrāltirgū un arī Purvciemā. Dienā pārdevām vairākas tonnas piena.”
Lai piesaistītu vairāk pircēju, nolēma – jāpiedāvā arī biezpiens un krējums. Piena pārstrādei nepieciešamo separatoru atraduši Baltkrievijā. Lai lieki netērētos, pirkuši lietotu. Kaut gan separatoram bijuši šādi tādi niķi, tomēr uz tirgu jau varējuši vest daudz bagātīgāku produktu klāstu. Tad pie pircējiem nonāca arī pirmās divas siera šķirnes, ko Iluta gatavoja mājas virtuvē.
Veiksmīgi sāktā tirdzniecība pēc gada savus resursus izsmēla. Ekonomiskā situācija pasliktinājās, un cilvēku pirktspēja samazinājās. Iluta stāsta, ka uzturēt tirdzniecības vietas kļuvis finansiāli neizdevīgi, tāpēc no tām atteikušies. Atkal vajadzēja domāt, kā rīkoties turpmāk.
Pieaug apgriezieni
Risinājumu nevajadzēja ilgi meklēt, tas atnāca pats. Pēc piena cenu krituma sākās pretējais process – varēja saņemt adekvātu samaksu. Tā kā par piena realizēšanu vairs nebija jāraizējas, bet iemaņas pašu ražoto produktu pārdošanā bija iegūtas, Straģi nolēma pircējiem piedāvāt vairākas siera šķirnes. Lai iegūtu nepieciešamās zināšanas, Iluta apmeklēja “Siera kluba” organizētos kursus, ieklausījās pieredzējušu siera meistaru teiktajā, izmantoja globālajā tīmeklī pieejamo informāciju. Radīja vairākas svaigā biezpiena siera receptes, izkalkulējot, cik daudz konkrētu piedevu jāpievieno karstajai masai. Vispirms gatavoja nelielus siera ritulīšus, kurus degustēja tuvāko lokā, lai secinātu, kā trūkst un kā ir par daudz. Protams, ievēroja arī Pārtikas un veterinārā dienesta prasības un veda pārbaudīt jaunās siera šķirnes. Ņēma vērā pircēju ieteikumus un vēlmes. Iluta atklāj, ka, atsaucoties uz kāda pircēja ierosinājumu, sākusi ražot sieru ar kaltētiem tomātiem un baziliku. Tas ir ideāls salikums, viņa atzīst, tāpēc šis siers esot iecienīts. “Dažam varbūt šķiet, ka siera gatavošana ir vienkāršs process – jāsarecina tikai piens, un viss. Taču tā ir spēle ar piedevām, to proporcijām, ar garšām…”
Uzņēmēja pat saskata paralēles ar mākslas darba radīšanu, kas viņai nav sveša, jo Iluta ir beigusi gan Rīgas Amatniecības vidusskolu, kur apguva šuvējas un audējas prasmes, gan Kristīgo akadēmiju, tiekot pie Bībeles mākslas bakalaura grāda.
Kādu laiku biezpienu fasēja un sieru gatavoja piena dzesētājtelpas vienā stūrītī, bet drīz saprata, ka to visu nevar darīt vienuviet. Pirms diviem gadiem govju fermai uzcēla piebūvi, kur, kā saka Iluta, tiek vārīts siers. Iegādājās vajadzīgās iekārtas, arī jaunu separatoru, piena raudzētavu, kūpinātavu, ierīkoja produkcijas uzglabāšanas telpu.
Gan sāļā, gan saldā siera šķirnes top piecas dienas nedēļā. Pēc piena tālu nav jādodas – jāpaņem no cisternas, kur uzkrāts rīta slaukums, un jāielej milzu katlā, lai sāktu siera ražošanas procesu.
Pienu uzkarsē, tad pievieno recinātāju – citronskābi – un temperatūru paaugstina. Karsto biezpiena masu liek speciālos traukos un notecina sūkalas. Pēc tam ir viens no radošākajiem brīžiem – pievieno piedevas un garšvielas. Tad biezpiena masai uzliek slogu un ļauj pusstundu nostāvēties. Sieru apmet otrādi un liek ledusskapī, lai 6–12 stundas dziest. Daļu siera kūpina, bet pārējās siera šķirnes griež gabalos un iesaiņo vakuumiepakojumā. Dienā pārstrādā aptuveni 600 litru piena, no katriem 100 litriem var iegūt aptuveni 17 kilogramu siera.
Siers ar svaigiem un kaltētiem ķiplokiem, saulespuķu, linu, sezama, kaņepju, ķirbju sēklām, čili, sinepēm, ingveru un dzērvenēm, žāvētiem augļiem – tā ir tikai daļa no ZS “Krišjāņi” tapušo sieru klāsta.
Iluta stāsta, ka mēnesī produkcijas apgrozījums ir aptuveni 400 kilogramu. Tirgo viņa pati, dodoties uz gadatirgiem un pilsētas svētkiem Liepājā, Ventspilī, Talsos, Bauskā, Jelgavā un citviet. Piena produktus ar šo zīmolu var iegādāties lielveikalos “Rimi”, latviešu zemnieku produkcijas veikaliņā “Klēts”. “Tagad arvien vairāk novērtē ar rokām ražotu, ekoloģisku pārtikas produktu,” uzsver jaunā zemniece.
Vasarā piebremzē
Lai nezaudētu pircēju interesi, nedrīkst dusēt uz lauriem, jādomā par jauniem uzņēmējdarbības veidiem, uzsver Iluta. “Vasarā pieprasījums pēc siera sarūk, tāpēc nolēmu papildus tam ražot saldējumu un piedāvāt arī saldējuma kokteili. Iegādājos mīkstā saldējuma gatavošanas aparātu (līdzīgi ir “Hesburgeros”), un sākām vārīt gardo našķi. To pildām spainīšos, bet domājam pāriet uz vakuumiepakojumu, lai saldējumu var labāk uzglabāt. Produktam nav pievienotas ķīmiskas vielas, tas ir dabisks, tāpēc nav paredzēts ilgstošai uzglabāšanai.”
Saldējumu, sieru, dažkārt arī jogurtu, kam pievieno vienīgi dabiskas ogas, saldos biezpiena sieriņus Iluta uz tirgošanas vietām ved ar busiņu – refrižeratoru. Lielais sakdējuma aparāts, ko iegādājusies ar Eiropas naudas atbalstu, ir ievietots pārvadājamajā treilerī.
Nesen enerģiskā sieviete sāka vītinātas desas ražošanu no liellopa gaļas. Tam impulsu devuši kaimiņi lietuvieši, kas ir lieli vītinātās gaļas ražošanas meistari. “Vīram tā ļoti garšo, tāpēc sākām ar mazumiņu, lai ir ko celt galdā ģimenei, tad nospriedām – Latvijā vītinātu gaļu un desu ražo retais, līdz ar to ir brīva niša.”
Iluta atklāj, ka viņas pārziņā ir arī Ostfrīzijas šķirnes piena aitiņas, pēc kuru piena un gaļas pieaugot pieprasījums, vēl viņa kopj trušus un fazānus. Darba netrūkst ne mirkli, taču viņa darot tik, cik spēj pacelt. Brunaviete atklāj, ka laiku nežēlojot jaunu zināšanu apguvei, jo tas nepieciešams uzņēmējdarbības attīstībai, un savā pieredzē daloties ar citiem mājražotājiem.
Līdztekus daudzajiem pienākumiem Ilutai jāveic vēl kāds svarīgs uzdevums – jāaudzina četri bērni. Vecākās atvases jau mācās skolā, jaunākās vēl tikai gatavojas tai. Vecāki gādā, lai bērni varētu apmeklēt arī dažādas ārpusskolas interešu nodarbības. Kamēr bērni dzied Bauskas jauniešu centra vokālajā studijā “Miljons”, Iluta dara to pašu šīs studijas māmiņu grupā. Savulaik ar vīru dziedājuši korī, bet tagad esot palaidušies slinkumā.
Katru svētdienu visa ģimene dodas uz baznīcu. Tā ir diena, kad uz mirkli pierimst skrējiens vāveres ritenī. Kad var padomāt, kas padarīts iepriekšējā nedēļā un kas jāpaveic nākamajā.
