“Sienāžu dumpis”. Armands Kalniņš recenzē Mārča Lāča pirmo pilnmetrāžas filmu „Revolūcija” 0
Armands Kalniņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Režisora Mārča Lāča pirmā pilnmetrāžas filma “Revolūcija” ir rūpīgi, asprātīgi un iedvesmojoši veidots pilnvērtīgs darbs.
Pēdējo gadu laikā latviešu kino tapušas vairākas interesantas režisoru debijas (gan biklākas, gan pārliecinošākas), piemēram, Daces Pūces “Bedre” (tika virzīta 2021. gada “Oskara” balvai kā Latvijas kandidāte), Martas Elīnas Martinsones “Tizlenes”, Reiņa Kalviņa “Maiņa”, Kārļa Lesiņa “Izmisums”, Jāņa Ābeles “7 miljardi gadu pirms pasaules gala”, arī Matīsa Kažas “Wild East. Kur vedīs ceļš”.
Parasti pat sekmīgās režisoru debijās mēdz būt kas nepilnīgs, kāda līdz galam nerealizēta iecere, tomēr kopumā tās ir gan satura, gan profesionālo prasmju, gan vēstījuma ziņā vērtīgas. Zīmīgi, ka saistošākie inscenējumi ir žanra ziņā savdabīgāki, kaut varētu šķist, ka pārliecinošāk iespējams režisēt reālismā balstītu filmu. Arī režisora Mārča Lāča pirmā pilnmetrāžas filma “Revolūcija” ir žanriski specifiska (definēt viennozīmīgi tās žanru nav viegli: tajā ir sirreālisma, absurda komēdijas, trillera utt. elementi). Šoreiz ir tapis rūpīgi, asprātīgi un iedvesmojoši veidots pilnvērtīgs darbs.
Pēc dramatiskā un Leļļu teātra aktieru kursa absolvēšanas 2005. gadā Mārcis Lācis nepievienojās Leļļu teātra trupai, bet kopā ar studiju biedriem izveidoja nozīmīgu novatorisku objektu teātra kopu “umka.lv”, kas darbojās “Dirty Deal Teatro” paspārnē, tajā tapa izaicinošas, svaigas, dauzonīgas izrādes. Turpmāk viņš kā režisors iestudējis vairākus vērtīgus iestudējumus Latvijas teātros, piemēram, “Novakars: kopsavilkums” Nacionālajā teātrī” (maģistrantūras diplomdarbs, 2014), “Rīga. Urbānie mīti” un Kafkas “Process” Jaunajā Rīgas teātrī, “Zvērīgā mīla”, “Gruzona ehinokaktuss”, “Dzimumzīme” u. c. “Dirty Deal Teatro”. Mārcim Lācim ir sešas (!) “Spēlmaņu nakts” nominācijas un piešķirtas trīs balvas (konkursos “Lielais Kristaps”, “Spēlmaņu nakts” un “Baltijas drāmas forums”). Tātad viņa darbība ir atzinīgi novērtēta.
Kāpēc režisora debijas filmu uzskatu par pamatīgu pārsteigumu? Ne tāpēc, ka nenovērtēju režisora un aktiera Mārča Lāča līdzšinējos veikumus teātrī, gluži pretēji. Tie šķita ļoti savdabīgi (tas mākslā ir absolūti nepieciešams), izrāžu stils, izteiksmes līdzekļi un idejas – mākslinieciski man tuvi. Vispirms jāatzīmē, ka pāreja no teātra uz kinorežiju ne vienmēr izdodas. Var būt tā, ka mākslinieki pārāk paļaujas uz teātrī apgūto. Mārcis Lācis šo iespējamo problēmu ir pārvērtis efektā. Viņš šajā filmā izmanto daudz ko no teātra specifikas, bet dara to uzstājīgi, novedot līdz konsekvencei. Jāatzīmē, ka filmas un izrādes par radošu cilvēku mokām nereti mēdz būt banālas, tātad – riskanta izvēle. Tiesa, par mākslinieku meklējumiem ir tapuši izcili darbi, piemēram, Federiko Fellīni “8 ½”.
Sižetiski filma pievēršas maza teātra ikdienai (izrādes iestudēšanai), tas atspoguļots samērā ironiski, vairākas epizodes ir tādas, kas varbūt labāk atpazīstamas teātra aizkulišu pārzinātājiem. Visiem filmas tēliem ir aktieru īstie vārdi, bet šajā rakstā ērtības labad raksturiem pievienošu arī viņu uzvārdus. Agris Krapivņickis ir impozants, ambiciozs režisors, kura ieceres ir vērienīgas, bet ne visai īstenojamas (viņam “apgriež spārnus”). Rolanda Beķera manīgajam teātra vadītājam, visticamāk, patīk nevis māksla, bet bohēmiskā vide, tam gan jāsarūpē mecenātu nauda (jauka epizode ar sponsoru). Bez vārdiem liktenīgi darbojas multifunkcionālais klusētājs Toms Auniņš. Sirsnīga ir izrāžu vadītāja Jana Ļisova, teātra “labais gariņš”, līdzīgi var turpināt par citiem. Tomēr galvenais stāsts ir par abiem draugiem un sāncenšiem – neveiksminieku Ivaru Krastu un “veiksminieku” Armandu Berģi. Viņus, kā sākotnēji šķiet, šķir maz kas. Tikai Armands ir saņēmis darba piedāvājumu lielākā teātrī, kas visādā ziņā viņam sola veiksmi. Tas ir tikai pirmais solis Ivara neveiksmju virknē. Viņš sāk smagāk uztvert režisora aizrādījumus. Bohēmas laikā paustā “naida runa” pret kritiķiem un teātru vadītājiem rada murgu sapni. Uzstādījums radīt revolūciju mākslā (nereti tiek pieprasīts kas jauns mākslā) tiek realizēts tieši. Tikai “tie sienāži” (filmā izmantota Lolitas Vambutes šāda nosaukuma dziesma, kuras pamatā ir Knuta Skujenieka dzeja), kuri ir dumpīgi, neliek miera un kņudina pārdomas. Dziesma izskan dažādi: gan kā zēnu kora (bērnības) dzidrais skanējums, gan uzdzīvē izkliegta. Toma Auniņa radītais daudzveidīgais mūzikas sniegums ir nozīmīgs. Pārliecinošs ir operatora darbs – Mārcis Ābele rada plūstošu pāreju no vienas “realitātes” citā, viegli veidojot pāreju “melnajā humorā”, sapņu vīzijās, kad vairs nevar skaidri atdalīt notiekošo no iztēlotā, bet kāda sīka detaļa vēlāk rada būtiskus/liktenīgus norišu pavērsienus.
Vissvarīgākais tomēr ir filmas vēstījums, pievēršoties brieduma gadu pārdomām. Ko darīt tad, ja iecerētais darbā/profesijā nepiepildās (vismaz – ne pilnvērtīgi)? Pamest profesiju, padoties vai neatlaidīgi turpināt iesākto, bet citādi. Noteikti būtu jāgaida gan Mārča Lāča atgriešanās teātrī, gan nākamā filma.
