Jauns “aukstais karš”: sienas uz robežām slies vēl augstākas 1
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Sagaidāms, ka 15. jūlijā Polija pilnībā pabeigs žoga, patiesībā augstas tērauda sienas, izbūvi uz Polijas–Baltkrievijas robežas. Projekts ir iespaidīgs – piecu metru augstumā, 300 kilometru garumā, aprīkots ar novērošanas sistēmām un sensoriem. Kopējās izmaksas – ap 400 miljoni eiro. Viena robežas metra izmaksa – 1330 eiro.
Katrā ziņā nelūgtajiem ciemiņiem, kuri ar Baltkrievijas un Krievijas varasiestāžu svētību cenšas ielauzties Eiropā, tagad ceļš uz Poliju kļuvis daudz grūtāks, teju neiespējams. Līdzīgus (gan ne tik iespaidīgus) žogus uz robežām ar Baltkrieviju un Krieviju patlaban būvē Lietuva un Igaunija.
Par plāniem uzcelt sienu uz 1300 kilometrus garās robežas ar Krieviju nupat paziņojusi arī Somija. Tātad visi kaut ko gaida. Ne jau īstu karu, pret tankiem un raķetēm ir bezspēcīga pat visaugstākā siena.
Bet robežbūves ir efektīvs ierocis hibrīdkara frontē, kurā šāviņu vietā tiek izmantoti nelegālie migranti. Tā vien izskatās, ka pasaule atrodas uz jaunas “tautu staigāšanas” sliekšņa. Iemesli šādai parādībai ir vairāki. Pirmkārt, zemeslodes iedzīvotāju skaits šogad pārsniegs astoņus miljardus cilvēku. Saprotams, resursu visiem nepietiek. Un pie vainas nav tikai pilsoņu kari, klimata pārmaiņas, sausums un ar to saistītā neraža.
Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūras “Frontex” direktore Aija Kalnāja brīdinājusi – Eiropas Savienībai jāgatavojas jaunam migrantu vilnim, ko sekmēs Ukrainas kara izraisītā pārtikas krīze. A
SV valsts sekretārs Entonijs Blinkens paziņojis, ka neseno tautas revolūciju Indijas okeāna salā Šrilankā ierosinājusi Krievijas agresijas izsauktā pārtikas cenu celšanās. Patiesībā Šrilankas nemieru iemesli ir daudz prozaiskāki.
Pirmkārt, pamatīga krīze Šrilankas tūrisma industrijā, kuras cēlonis meklējams Covid-19 pandēmijā.
Otrkārt, sekojot pasaules modei, 2021. gada maijā tagad jau gāztais un no valsts aizbēgušais Šrilankas prezidents Radžapaksa noteica pilnīgu agroķīmisko vielu, to skaitā mākslīgo mēslu, lietošanas aizliegumu, tā cenšoties Šrilankas lauksaimniecību padarīt “100% organisku”. Sekas – katastrofāls tējas ražas kritums, kas samazināja eksportu un jau tā niecīgos ārzemju valūtas ienākumus.
Krievijas–Ukrainas kara sekas izsalkusī pasaule tā īsti nemaz nav izjutusi, viss vēl tikai priekšā. Joprojām aptuveni 20 miljoni tonnu graudu no pērnā gada ražas bloķēti Ukrainas ostās. Apdraudēta ir arī jaunā raža.
Krievu artilērija patlaban mērķtiecīgi cenšas aizdedzināt Ukrainas labības laukus. Bet labība deg arī Krievijā. Šajās dienās Rostovas un Stavropoles apgabalos labībā tiekot atrastas vienkāršas, bet iedarbīgas ierīces – pie koka mietiņiem ar izolācijas lenti piestiprināti palielināmie stikli. Slepus atstāti nakts aizsegā, dienā tie fokusē saules gaismu un izraisa ugunsgrēku.
Lēš, ka gadījumā, ja pašreizējā pārtikas krīze netiks atrisināta, nākamajā gadā bēgļu skaits pasaulē sasniegs 100 miljonus.
Jau pieminētā “Frontex” direktore Aija Kalnāja izteikusies, ka “bēgļi no Ukrainas tiekot labi uzņemti, bet Eiropai esot jāgatavojas bēgļiem arī no citiem pasaules reģioniem”. Un Eiropa arī gatavojas, ar to gan saprotot nevis “uzņemt”, bet “neielaist”.
Jo karš Ukrainā daudziem ir atvēris acis. Eiropas valstis kopumā uzņēmušas aptuveni sešus miljonus ukraiņu bēgļu. No tiem trīs miljoni jau atgriezušies Ukrainā.
Viņi grib cīnīties pret okupantiem, strādāt un atjaunot savu zemi. Vienlaikus jārēķinās ar to, ka attieksme pret migrantiem no tā saucamās trešās pasaules Eiropā tikai pasliktināsies.
Jo eiropieši vairs nejūtas atbildīgi par to, ka Etiopija un Ēģipte nespēj savā starpā sadalīt Nīlas ūdeni, Izraēla karo ar palestīniešiem, Nigērijā musulmaņu radikāļi dedzina kristiešu baznīcas, Irāna apbruņo islāmistu teroristus Libānā un Sīrijā, bet Šrilankas diktators eksperimentē ar “organisko” lauksaimniecību. Tāpēc žogi uz Eiropas dienvidu un austrumu robežām kļūs tikai augstāki un izturīgāki.
Un tad mēs nonākam pie Latvijas. Cik augsti un cik stipri ir mūsu žogi uz robežām ar Krieviju un Baltkrieviju – gan pārnestā, gan gluži burtiskā nozīmē? Latvijas–Baltkrievijas robežas garums ir 173 kilometri, Latvijas–Krievijas robežas garums – 284 kilometri.
Kopā 457 kilometri. Lai izbūvētu sienu uz šīm robežām, pēc analoģijas ar nu jau pabeigto Polijas projektu nepieciešami ap 600 miljoni eiro. Bet ne jau tikai nauda ir svarīga, nepieciešama arī politiskā griba.
Diemžēl mūsu draugi un partneri jau pavisam atklāti min Latviju kā vājo posmu NATO un Eiropas Savienības austrumu flangā. Viens no pierādījumiem šai atziņai – diskusija par obligātā militārā dienesta lietderību.
Negribas aģitēt, bet mums vajadzētu par to padomāt pirms drīzajām Saeimas vēlēšanām. Tuvākajos gados Latvijai būs vajadzīgi drosmīgi, izlēmīgi, nacionāli domājoši politiķi. Ar sarunām lampas gaismā par progresu un attīstību vien nepietiks.
