Viktorija Liu no Ķīnas ar mani centās sarunāties latviski. Viņa juta vajadzību mācīties tās valsts valodu, kurā uzturas: — Tā man ir liela problēma – sarunāties latviski. Es kaut vai veikalā, pērkot pārtiku, jūtos neērti, ne savā ādā, jo nemāku sarunāties ar pārdevēju. Tāpēc uzskatu, ka tiem studentiem, kuri dzīvo Latvijā, ir jāmācās valsts valoda – kaut vai nedaudz – sarunvalodas līmenī. 34
Viktorija ir pieradusi pie tā, ka latvieši nav tik atvērti un draudzīgi: — Latviešiem ir kaut kādi stereotipi, esmu pamanījusi, ka vietējie iedzīvotāji mēdz būt nejauki pret ārzemniekiem, bet tas nenozīmē, ka tādi ir visi Latvijas iedzīvotāji. Pāris mani draugi ir latviešu studenti. Tāpat, protams, draudzējos arī ar savējiem – studentiem no Ķīnas.
Viktorijai ļoti pietrūkst ķīniešu ēdiena, bet pāris reizes viņa ir pusdienojusi “Lido”, un it nemaz nav to nožēlojusi: — Jā, man pietrūkst “māju” ēdiena, bet arī Latvijā ir daudz kas garšīgs, interesants un jauns, ko nobaudīt.
Meitene ļoti diplomātiski atzīst, ka īpašu grūtību nav un sūdzēties negribas: — Nenožēloju, ka atbraucu uz Latviju. Un galu galā pati to izvēlējos. Protams, bija grūti adaptēties, jo Latvija man bija pavisam sveša, bet ar laiku pierod pie visa.
