Sicīlijas gepards un Latvija. Sāk demonstrēt Tomazi di Lampedūzas un Stāmerienas baroneses fon Volfas mīlas stāstu 0
Rīgas starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) programmā rīt pirmizrādi piedzīvos Vācijas, Latvijas un Itālijas kopražojuma dokumentālā filma “Geparda dzimšana”, kas pēc tam nonāks arī Latvijas kinoteātru repertuārā.
“Geparda dzimšana” ir stāsts par nozīmīgu Eiropas kultūrvēstures lappusi, kas tieši saistīta ar Latviju, parādot – mūsu zemes saiknes ar Eiropu nav jaunas un nejaušas, tās vijušās gadsimtiem ilgi un reizēm – visneiedomājamākajos veidos. Vienlaikus “Geparda dzimšana” ir arī stāsts par liktenīgu mīlestību un kādas grāmatas tapšanas hronika.
Divi aristokrāti
1894. gada 15. novembrī Nicā piedzima meitene, vārdā Aleksandra Alise Marija fon Volfa – Stāmierienas barona Borisa fon Volfa un itāliešu kamerdziedātājas Marijas Terēzes Alises Lauras Barbi vecākā meita. Savukārt divus gadus vēlāk, 1896. gadā, pašā Ziemassvētku priekšvakarā Sicīlijā aristokrātu ģimenē piedzima zēns, vārdā Džuzepe Tomazi di Lampedūza. Mūsdienās Lampedūzas sala kļuvusi par sinonīmu mūsu laiku lielākajām bēgļu straumēm, taču Lampedūza ir arī senas un aristokrātiskas sicīliešu ģimenes uzvārds.
Vācijas, Itālijas un Latvijas kopprodukcijas dokumentālā filma “Geparda dzimšana” ir stāsts par to, kā šie divi cilvēki, dzīvodami katrs savā Eiropas malā, izauga, meklēja savu ceļu dzīvē un nejauši – vai varbūt liktenīgi – atrada viens otru.
Aleksandra fon Volfa ierakstīja savu vārdu Eiropas psihoanalīzes vēsturē, kamēr Džuzepe Tomazi di Lampedūza, uzrakstot vienu vienīgu grāmatu, romānu “Gepards”, kas veltīts viņa dzimtai, pēc nāves ieguva pasaules slavu.
Filmas stāsts veidots kā zudušās Eiropas aristokrātijas attiecību rekonstrukcija, atklājot 20. gadsimta notikumus no skatpunkta, kas atšķirīgs no mums ierastā.
Arī Aleksandras fon Volfas pasaule piedzīvo 1905. gadu – tiek līdz pamatiem nodedzināta dzimtas pils –, taču baroneses atmiņās šis notikums paliek nevis kā traģēdija, bet gan kā spēka avots. Jo Boriss fon Volfs pili uzceļ no jauna.
Nodibinoties neatkarīgai Latvijas Republikai, 20. gadsimta 20. gados zemes reformas rezultātā fon Volfu dzimtai piederošie zemes īpašumi tiek sadalīti, taču pati Stāmerienas pils, Aleksandras mīļākā vieta visā pasaulē, pastāv joprojām.
20. gadsimta 30. gados Stāmerienā viesojās arī Aleksandras nākamais vīrs, un leģenda vēsta, ka pie “Geparda” viņš sācis strādāt tieši šeit.
Aleksandras vīra dzimtas pilis gan gāja bojā Otrā pasaules kara laikā, un laulātie bija spiesti apmesties salīdzinoši šaurā un trūcīgā pilsētas mājā.
Filma brīnišķīgi atklāj abu aristokrātu kaislīgo mīlu, kas risinās, fonā esot katra ģimenes scenogrāfijai un iznīcinošajiem pasaules kariem, kas sagrāva gadsimtiem ierasto dzīves kārtību.
Pret abu kāzām iebilda Tomazi māte Beatriče, ar kuru dēlam visu mūžu bija ļoti tuvas attiecības, savukārt Aleksandrai sarežģījumus radīja tas, ka viņa, satiekot Tomazi, jau bija precējusies. Abu mīlestība piedzīvoja gan kaislīgus uzplaiksnījumus, gan asas nesaskaņas, tomēr Otrā pasaules kara laikā Aleksandra pārcēlās pie vīra uz palikšanu.
Papildu dimensiju dokumentālajai filmai piešķir tas, ka tās
sižetu lielā mērā izstāsta rakstnieka un Aleksandras audžudēls Džoakino Lanca Tomazi,
pievienojot stāstam savu perspektīvu.
Mezgla punkts – Vācija
Filmas režisora Luidži Falorni iepriekšējā filma “Raudošā kamieļa stāsts” (2003) godalgota Karlovi Vari, Bavārijas, Buenosairesas, Honkongas un citos festivālos, turklāt nominēta “Oskaram” par labāko dokumentālo filmu un ir demonstrēta arī Latvijā.
Studijas “Mistrus Media” vadītājs Gints Grūbe stāsta, ka sadarbība ar kopprodukcijas Vācijas partneri “KickFilm” pie “Geparda dzimšanas” izveidojusies pirms vairākiem gadiem Berlīnes kinofestivālā. “Man šķita īpaši vērtīgi tas, ka šajā filmā sižeta līnija cieši saistīta ar Latviju – esot mazākuma kopproducentam, tā gadās reti,” stāsta Gints Grūbe.
Filma ne tikai daļēji uzņemta Latvijā, tajā piedalās arī latviešu aktrises Karīna Tatarinova un Sarmīte Vucāne, filmas mūzikas autors ir komponists Kārlis Auzāns, tāpat radošajā komandā ir kostīmu māksliniece Berta Vīlipsone, grima māksliniece Vivita Jansone, operatori Aigars Sērmukšs un Rinalds Zelts.
Stāmeriena – Sicīlija
Pašā Stāmerienā 20. gs. politisko peripetiju dēļ atmiņas par itāli, kurš šeit savulaik ciemojās, padzisušas, stāsta TIC “Stāmeriena” tūrisma informācijas konsultante Inga Lapse. No pašlaik dzīvajiem par baronesi un rakstnieku tiešu atmiņu neesot nevienam vietējam, kaut gan dzimtu stāsti par darbu muižā, protams, saglabājušies.
Filmā latvieši īpaši pieminēti netiek – tik vien, ka Otrā pasaules kara sākumā Aleksandra, kura Stāmerienas pili ļoti mīlēja un kategoriski atsacījās to pamest, vēstulē vīram raksta, ka ziemu pavada pavisam viena, jo “zosis kalpones nobijušās un aizbēgušas”.
“Par to, ka pilī savulaik dzīvojis Tomazi di Lampedūza, vairāk zina mūsu viesi ārzemnieki. Daļa pat brauc uz Stāmerienu tieši šī iemesla dēļ,” stāsta Inga Lapse. “Taču visiem, kas šurp atbrauc, mēs, protams, izstāstām arī šo aizraujošo mīlasstāstu. Turklāt ir arī netverama līdzība starp Stāmerienu un Lampedūzu dzimtas pilīm – abas ir nošķirtas no ārpasaules, vientulīgas.”
Stāmerienā, starp citu, būs sava īpašā filmas pirmizrāde –
novembrī aprit 125 gadi kopš Aleksandras fon Volfas dzimšanas, un 17. novembrī Stāmerienas kultūras centrā demonstrēs filmu “Geparda dzimšana”. Pati pils šobrīd piedzīvo rekonstrukciju – tiek atjaunota fasāde, remontēts jumts, taču, kad tā būs atjaunota, pilī būšot iespējams regulāri noskatīties filmu par Aleksandru fon Volfu un Tomazi di Lampedūzu, stāsta Inga Lapse.
Filma jau piedzīvojusi pasaules pirmizrādi Hamburgas starptautiskajā kinofestivālā, no 17. līdz 27. oktobrim tiek demonstrēta Romas festivālā.
28. oktobrī kinoteātrī “Splendid Palace” programmas “Dokumentālā kino pirmdienas” ietvaros notiks īpašais tās seanss.
Džuzepe, Aleksandra un “Gepards”: saikne pāri visai Eiropai
* Džuzepe Tomazi di Lampedūza (1896–1957) apprecējās ar Aleksandru fon Volfu Štomerzē (1894–1982) 1932. gadā. Viņa vienīgais romāns “Gepards” nāca klajā 1958. gadā, gadu pēc autora nāves, un guva milzu panākumus visā pasaulē.
* 1963. gadā Lukīno Viskonti veidotā “Geparda” ekrāna versija ar Berta Lankastera, Klaudijas Kardināles un Alēna Delona piedalīšanos saņēma Kannu kinofestivāla galveno balvu – Zelta palmas zaru.
