Negaidītā pazušana 2
Taču, kā jau tas mēdz bieži notikt, ģenialitāte var izpausties arī gluži pretējā, negatīvā nozīmē. Raugi, Etorem sākās nopietnas problēmas saistībā ar psihi. 1933. gadā viņš smagi saslima ar gastrītu, kā dēļ bija spiests ievērot stingru diētu. Viņš strauji kļuva ļoti nervozs, viegli aizkaitināms, sarunā bieži kļuva nevadāms un sāka kliegt. Tuvinieki, draugi un līdzbiedri pauda cerību, ka jau drīz Etore atgūsies un atgriezīsies savā normālajā stāvoklī, taču realitātē viņam ar katru mirkli kļuva aizvien sliktāk. Viņš jau vairs vispār neparādījās Neapoles universitātē, kur tolaik strādāja par pasniedzēju, drīz vispār neizgāja laukā no mājas, aizvien dziļāk noslēdzoties vientulībā.
Tikai 1937. gadā sākās puslīdz pamanāms uzlabojums. Teju vai vienā acumirklī Etore it kā atguvās no savdabīga transa, negaidīti ieradās universitātē, izsakot vēlmi atkal atsākt pasniedzēja gaitas. Tieši tad viņš arī publicēja savu kārtējo rakstu, kas gan diemžēl kļuva par pēdējo viņa dzīvē…
Katrā ziņā pēc krīzes šķietamās pārvarēšanas Etore patiešām pamatīgi visus pārsteidza: viņš negaidīti pārskaitīja visus savus līdzekļus uz bankas rēķinu Neapolē, palūdza izmaksāt visu pienākošos algu un iespējamos avansus un nopirka biļeti uz kuģi, kurš 1938. gada 25. martā devās uz Palermo Sicīlijā. Taču tad, kad kuģis ieradās Palermo ostā, Etores uz tā nebija…
Savukārt Neapoles viesnīcas istabiņā vēlāk atrada savā ziņā šaušalīga satura vēstuli, kas bija adresēta Etores tuviniekiem. Tajā cita starpā bija pausts: “Man ir tikai viena vēlēšanās – lai jūs manis dēļ neietērptos melnās drēbēs. Ja vēlēsieties ieturēt pieņemtās tradīcijas, tad labāk nēsājiet kādas citas sēru zīmes, taču arī tad ne vairāk par trim dienām. Pēc tā varēsiet glabāt piemiņu par mani savā sirdī un, ja vien spēsiet, piedosiet man.”
Bija arī otra vēstule, un tā adresēta Neapoles fizikas institūta direktoram Karelli, kurā pausts: “Esmu pieņēmis lēmumu, kas ir neizbēgams. Tajā nav ne pilītes egoisma. Tomēr es vienalga labi saprotu, ka mana negaidītā pazušana radīs neērtības jums un studentiem. Tāpēc lūdzu, lai jūs man piedodiet – vispirms jau par to, ka esmu noniecinājis jūsu uzticību, patieso draudzību un labsirdību.” Vēlāk nesaprotamos apstākļos šī vēstule gan kaut kur pazuda.
Katrā ziņā šīs baisās vēstules skaidri norādīja uz to, ka jaunais cilvēks jau iepriekš nepārsūdzami izlēmis beigt dzīvi pašnāvībā. Būtībā, ņemot vērā Etores noslēgto raksturu, pesimistiskos un individuālistiskos noskaņojumu pārkritienus, kas gan pārsteidzošā veidā viņā allaž spēja sadzīvot ar lielisku, ļoti asu un smalku humora izjūtu, viņa noslieci uz depresiju un absolūtu nenoslieci uz ikdienišķajiem cilvēku priekiem, bieži ļoti drūmu garastāvokli, tieksmi uz noslēgtību un vientulību, tāds patiešām traģisks un šausmīgs lēmums kaut kādā ziņā varētu arī būt attaisnojams. Lai gan, kā pauduši visi viņa laikabiedri, nekādu pilnībā pamatojamu iemeslu tieši pašnāvībai viņam tomēr nebija.
Uzkāpšanas kuģī priekšvakarā Etori baznīcā redzējis kāds kalpotājs, kurš viņu iepriekš nepazina, taču vēlāk spēja viņu atcerēties pēc neparastās sejas izteiksmes un uzvedības, kas baznīcas kalpotājam bija licis teju vai satrūkties.
