Sibīrijas latgaļu volūdas daiļais senums 5
Latgalietes Valentīna Rudzusīka-Zinovjeva, Gaļina Zaiceva-Cukmane un Valentīna Rubļevska-Gulbe no tālā Bičku ciema Krasnojarskas apgabala Boļšojulujas rajonā Sibīrijā līdz Rīgai brauca piecas dienas, lai dziedātu un izdzīvotu starptautiskā folkloras festivāla “Baltica 2015” krāšņo daudzveidību.
Mēs tiekamies Baltijas teicēju vakarā. Sibīrijas staltās dāmas, kuru pasē kā tautība ir ieraksts “latgaliete”, dzied pēdējās, pārvarot pirmo mulsumu un pārsteigumu, ka viņās klausīsies tik pulka ļaužu.
Tas notika sensenos laikos, kad Latgalē vēl dzima daudz bērnu, saimes auga un kuploja, bet zemes, kas deva iztiku, uz katru cilvēku palika aizvien mazāk. Tālajā 19. gs. nogalē Sibīrijā zemi deva par velti un pat naudu dzīves sākumam – vien bija jāsaņemas un jādodas tālumā. Un pēc krietni padarīta darba ļaudis pulcējās sadziedāt, sadancot. Sibīrijā izveidotajā Latvijas daļā dzima, auga un latgaliski runāja tūkstoši mūsu tautas māsu un brāļu, arī trīs “Baltica” festivāla viešņas.
Baltijas teicēju vakarā uz skatuves kā pēdējās koncerta dalībnieces stāv Valentīna un Gaļina – sarkanrūtotos brunčos, baltās lina blūzēs, pašaustām jostām un mežģīņotos baltos skusteņos/galvas lakatiņos. Viņas sadziedas ar Latvijas, Lietuvas un Igaunijas greznajām dziedātājām. Dzied, tāpat kā dziedāja kopā ar mammu un vecmammu/babeņu Gulbu Almu – īstu latvisko dziesmu dvēseli, stāsta viņas meita Valentīna Gulbe, kura izaudzinājusi trīs dēlus un trīs meitas, sagaidījusi jau pulka mazbērnu. Otra Valentīna ir vēl bagātāka pieredzē: “Es jau trešū reizi Latvejā, nu šmuka tei Latveja, i kotru reizi dailuoka, es tū cīši labi redzu.” Gaļina savu latgalietes sētu papildinājusi ar diviem bērnu un diviem mazbērniem un piebalso, ka šis brauciens ir lieliska iespēja vuiceitīs/mācīties. Viņa savos bērnos un citos Sibīrijas jaunās paaudzes latgaliešos pamanījusi patīkamu pārmaiņu: jaunie sākuši ieklausīties latgaliskajā. Ļusteigu byušonu kūpā veicina arī skolotāji no Latvijas, pašu sibīriešu viesošanās Latvijā un atziņa, kas gūta no Latvijas Universitātes ekspedīciju dalībniekiem, – vislielākais dārgums ir senču monts. Mantojums ir arī šī festivāla vadmotīvs.
Sibīrietes ir pārsteigtas par festivāla vērienu un teic, ka viņas esot vien parastas sievas, kas uzdzied savam priekam. Tomēr spēki bija jāsavāc, un nu pirmais stāsts! “Visi sibīrīši šimā laikā, kod stuovu jiusu prīkšā, jau guļ,” uzrunu Baltijas teicēju vakarā sāk Rudzusīku Valentīna, jau 35 gadus bioloģijas skolotāja. Dziesmiņas inuceitei/mazmeitiņai babeņa nolīgojusi agrāk, tagad inuceite jau saldi čučot – laika starpība ar Latviju Bičkiem apmēram 4 – 5 stundas. Nu sanākušajiem varot vēstīt par talantiem tālajā Bičku, Sčastļivojes un Bogatojes ciemos. Ar prieku Valentīna teic, ka valodniece Lidija Leikuma “myus samūdinuoja” jaunai dzīvei latgaliski. Diemžēl arī no Sibīrijas lielajiem ciemiem jaunie iet prom darba un labākas dzīves meklējumos. 2006. gadā Bičkos dzīvoja 360 cilvēku, patlaban vairs tikai kādi 200. Lielākā daļa ir vai nu latgalieši, vai viņu atvases. Īpašu pateicību viņas veltī Lidijai Leikumai, dēvējot zinātnieci par draudzeni, kolēģi, māsu un menedžeri. Lidija pastāsta, ka pirmā zinātniskā izpētes ekspedīcija uz Krasnojarskas apgabalu notikusi 2004. gada vasarā sadarbībā ar Sanktpēterburgas Valsts universitātes Baltistikas nodaļu. Nacionālā kultūras padome saklausījusi “lobā stuņdē nūrunotū”, kā teikusi Lidijas mamma, ka svētkos noteikti ir jāpiedalās arī Sibīrijas tautiešiem. Un tik tiešām – viņas dzied tā, ka sirds ietrīsas.
