Sibīrijas atmiņu vējos VI daļa (Video. Lasi arī pirmos piecus rakstus!) 0
Nobeigums. Sākumu skat. 30. jūlija, 2., 7., 14. un 23. augusta “LA”
“Kreščonnije adom” tulkojumā no krievu valodas nozīmē “Kristīti ar elli”. Tāda nosaukuma grāmatu Guntis Kalme par 1300 rubļiem nopērk Magadanas grāmatnīcā. Pirmo izdevumu piedzīvojis vēl Jeļcina valdīšanas laikā, šis Sergeja Halanska veidotais fotoalbums laists klajā atkārtotā 10 000 metienā. Tas ir tapis daudzo Sevvostlaga nometņu upuru piemiņai. Tajā redzamas barakas un sargtorņi un rakstīts, ka nekad un nevienam nebūs lemts uzzināt visus baismīgos melnā staļinisma laika noslēpumus valstī, kur toreiz bija daudzi ar dzeloņdrātīm apjozti cietumi un nometnes.
“Tūkstošiem un tūkstošiem sakropļotu likteņu un nogalināto – tie ir gulaga rezultāti. Vai mēs spēsim to visu neaizmirst, lai nepieļautu atkārtošanos?” vaicā autors, rakstot, ka gulags atstājis asiņainu sliedi miljoniem ļaužu sirdīs un ka uz cilvēku kauliem tika būvēti un attīstīti Krievijas ziemeļaustrumi. Daļstrojā, Sevvostlagā, Magadanlagā, Siblagā un citos lēģeros viņi bija “rabsila” (“rabočaja sila”, krieviski, – darbaspēks; “rab” ir arī ” vergs”).
Padomjlaika enciklopēdijās par Magadanu rakstīja, ka šā apgabala attīstība sākās divdesmitā gadsimta 30. gados, lai apgūtu Krievijas ziemeļaustrumu dabas bagātības. Tur ir zelts, retie metāli, alva, volframs. Un – mūžīgais sasalums. Tikai Ohot-skas jūras piekrastē klimats ir maigāks.
“Kreščonnije adom” autors par lēģeri, kurā nometinātie ieguva urāna rūdu, raksta – tie, kuri nometnes apstākļos tomēr izdzīvoja, saslima ar staru slimību.
“Sevvostlags tika izveidots 1932. gadā un pastāvēja 25 gadus, tajā šo gadu laikā bija 740 434 ieslodzītie, no tiem miruši esot 130 000, nošauti – desmit tūkstoši,” teikts grāmatā “Kreščonnije adom” ar autora piebildi, ka, iespējams, šie skaitļi nav pilnīgi.
Starp citu, Kolima arī tagad ir ievērojama krāsaino metālu ieguves vieta. Internetā ir ziņa, ka Magadanas apgabalā 2013. gada sešos mēnešos iegūtas astoņas tonnas zelta un gandrīz 400 tonnas sudraba.
“Bērnus sūtīja prom”
No šāgada “Sibīrijas bērnu” ekspedīcijas trīs cilvēki – brāļi Mārtiņš un Ēriks Vilsoni un Astrīda Salmiņa – ir dzimuši Magadanas apgabalā, bet Gints Lapsa brauca meklēt sava vectēva apbedījuma vietu.
“Mamma un tētis satikās Magadanas apgabalā, iemīlējās, un tad 1951. gadā piedzimu es,” stāsta Astrīda Salmiņa. Viņas tētis Andrejs Nedaškovskis bija ukrainis, notiesāts 1937. gadā uz četriem gadiem. Taču, kad viņa termiņš Magadanā beidzās, jau bija sācies Otrais pasaules karš un Andrejs saņēmis ziņu, ka Ukrainā māja, kur dzīvoja tuvinieki, sabombardēta, visi piederīgie gājuši bojā… Viņš izlēma palikt turpat Magadanas apgabalā un, cītīgi strādājot, kļuva par atbildīgu amatpersonu agrobāzē un vēlāk par sovhoza direktoru.
Astrīdas mammu, Nī-taures meiteni Veltu Šūmani, apcietināja 1948. gadā, notiesāja uz desmit gadiem un nosūtīja uz Magadanu. Kā lasāms tā laika dokumentos, tur staļiniskā režīma laikā lēģeros no visas plašās padomjzemes nokļuva cilvēki, apsūdzēti par visvisādiem izdomātiem grēkiem: “ārzemju izlūkdienestu aģenti, diversanti, teroristi, trockisti, labējie, meņševiki, eseri, anarhisti, nacionālisti un citi antisovjetisku organizāciju un grupu dalībnieki, kas ir bīstami ar saviem antisovjetiskajiem uzskatiem…”
Tā kā Astrīda piedzima ieslodzīto nometnē, kur bērniem nebija paredzēts atrasties, mazuli nosūtīja uz Elgenas bērnunamu, kas toreiz saucās “detskij kombinat” (“bērnu kombināts”). Mātei atļāva doties līdzi un strādāt tur par auklīti un sanitāri.
Tā kā mūžīgā sasaluma zonas nometnēs liekas mutes valstij nebija izdevīgi uzturēt, mazliet paaugušos bērnus vasarā ar kuģiem sūtīja prom no mātēm uz Irkutskas vai Maskavas bērnunamiem. Astrīda saka, no viņas vienaudzīšiem aizsūtīti prom vairāk nekā divdesmit. Vēlāk, kad mātes tika atbrīvotas, viņas drīkstēja doties meklēt, bet Astrīda ir dzirdējusi, ka tikai trešajai daļai šie meklējumi beidzās sekmīgi: “Varbūt daža māte savu bērnu meklē vēl šodien…” Astrīdas tēvs bija parūpējies, lai meitiņa paliek turpat, tas ir, lai ārsti “atrod” kādu baisu slimību, ar kuru nedrīkstēja transportēt.
Kad Astrīdai bija 14 gadi, tēvs aizgāja mūžībā. Beidzamais viņa vēlējums bija: “Meitiņ, pabeidz skolu un brauc no Susumanas prom; te nav nekādas perspektīvas.”
Tagad, pēc ilgiem gadiem apskatot dzimto pilsētu, kur daudz pamestu māju, viņa secina – var redzēt, ka uz cilvēku ciešanām un kauliem būvētajam nav lemts ilgi pastāvēt.
Divi pieminekļi
Magadanā ir piemineklis pirmajam “Daļstroja” vadītājam Edvardam Petrovičam Bērziņam. “Daļstrojs” trīsdesmito gadu sakumā bija plašs uzņēmums, kas nodarbojās ar ceļu, kalnrūpniecības objektu u.c. būvi. Kad Kolimas un Baltijas draudzības biedrības vadītājs Andrejs Ozols vaicā, kā tautieši šodien vērtē E. Bērziņu, vēsturnieks Ainārs Bambals saka īsi: “Svoloč” (“neģēlis”). Piebalgā dzimušais Bērziņš, kas likteņa peripetiju dēļ pēc Pirmā pasaules kara bija palicis Krievijā, trīsdesmitajos gados PSRS bija izpelnījies “Goda čekista” nosaukumu. Taču paša dzīve beidzās bēdīgi – Bērziņš tika apsūdzēts it kā par spiegošanu japāņu un ķīniešu labā un1938. gadā nogalēts.
…Bet visiem represiju upuriem Magadanas apgabalā ir izcils piemineklis – “Maska skorbi” ( “Sēru maska”. ) Tās autors – pasaulslavens tēlnieks Ernsts Ņeizvestnijs. 15 metru augstais piemineklis tika atklāts 1996. gada 12. jūnijā uz sopkas Krutoja, kur bija ieslodzīto “tranzītpunkts ” uz Kolimu.
Kaut kur turpat ir apbedīts Ginta Lapsas 1952. gada decembrī mirušais vectēvs Jānis Lapsa. Viņam būtu vajadzējis tikt atbrīvotam jau 1948. gadā. Taču Magadanai bija vajadzīgs darbaspēks, tāpēc daudzus ieslodzītos nelaida no apgabala prom arī pēc piespriestā termiņa beigām.
Tā latvietei Rūtai Ismulkinai pēc atbrīvošanas no lēģera lika parakstīt dokumentu, ka viņa Latvijā neatgriezīsies… Rūta 44 gadus nostrādāja bērnu slimnīcā, un 80 gadu jubilejā Magadana viņai piešķīra Goda pilsones nosaukumu.
Dzimšanas apliecība
Ciemā, kas saucas “Transportnij”, Mārtiņš un Ēriks Vilsoni fotografē skatus, spriežot, ka “varbūt tieši šādu ainu mamma toreiz redzēja pa savas istabas logu”. 1954. gadā dzimušajam Mārtiņam, lai pierādītu Latvijā sociālās apdrošināšanas iestādei savus Magadanas apgabalā pavadītos gadus, ir nepieciešama dzimšanas apliecība, un tās kopiju viņam Ustjumčugā izdodas saņemt. Raug, Mārtiņa Vilsona stāsts, kā tas notika: “Mums pa telefonu teica, lai braucam pie Baltā nama, administratīvā centra. Jā, piebraucām, tur bija daudz odu, krūmu, māja bija varena, Staļina tradīciju garā celta. Iekšā bija tiešām jauki, bija remonts. Tad atnāca viena dāma, tad vēl trīs, visām bija manas fočenes… Tad man izprintēja iesniegumu, kurā es lūdzu, lai man atļauj atkārtoti saņemt dzimšanas apliecību. Es jau biju aizgājis uz banku un samaksājis “pošļinu” (nodevu) – 200 rubļus, lai man iedod dokumentu uz tāda papīra, kas maksā pat vairāk, ar visām ūdenszīmēm. Man izsniedza, parakstījos. Un tad mūs uzaicināja blakus zālē, kur bija karogi, skaists grīdas segums, skaisti dīvāni, milzīgs ovāls galds. Tā bija laulību ceremoniju zāle. Tur mēs fotografējāmies, tērzējām.”
Iepriekšējā dienā kāds profesors no Polijas tur bijis ieradies ar tādu pašu mērķi – arī pēc dzimšanas apliecības, viņš dzimis 20 dienas vēlāk par Mārtiņu.
“Dzīvot arī par viņiem”
Skaidrīte Jirgena, kuras māsa Rūta dzīvo Magadanā, saka: “Dievs mūsu ģimenes bērniem ir piešķīris tos gadus, ko nenodzīvoja vecāki. Man tagad ir 84, brālim – 81 un māsai – 87 gadi. Tēvs 1942. gadā mira 53 gadu vecumā Vjatlagā, mammai bija 44 gadi, kad viņa aizgāja mūžībā Krasnojarskas slimnīcā.” No viena Sibīrijas bērna, kam brālītis apglabāts tālajā taigā, esmu dzirdējusi teikumu: “Reizēm ir sajūta, ka brālis mani uzrunātu.” Esmu ne reizi atcerējusies pusaudzes gados uz Sibīriju izsūtītās tēvamāsas nepiepildīto sapni – kuplu ģimeni ar četriem bērniem, kur katram brālītim būtu brālītis un māsiņai – māsiņa, un, kas zina, Dievs dos, varbūt atvases no viņas tēva dzimtas koka kādā nākamajā paaudzē to vēl piepildīs.
{source}
<iframe width=”640″ height=”360″ src=”//www.youtube.com/embed/3ty_vj6DwiY” frameborder=”0″ allowfullscreen></iframe>
{/source}
{gallery id=”1981″}
Pateicos fondam “Sibīrijas bērni”, Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai ārpus Latvijas un Pasaules brīvo latviešu apvienībai par atbalstu ceļam un “Daugavas vanagiem” Austrālijā par ziedojumu prof. Kārļa Dišlera piemiņas zīmei.
