Sibīrijas atmiņu vējos – IV daļa (Lasi arī pirmos trīs rakstus!) 0
Abanā, Ozjornijā, Nazarovā, Mitrofanovkā, Kolpaševā pārstaigājam daudzu izsūtīto latviešu ceļu
Turpinājums. Sākumu skat. 30. jūlija, 2. un 7. augusta “LA”
Mazliet politikas
Dzerot tēju kopā ar sibīrietēm, pajautāju arī, ko viņas domā par to, ka Latvijas tēlu Krievijas plašsaziņas līdzekļi veido, rādot tendenciozus sižetus, toskait par tā sauktā nepilsoņu kongresa aktivitātēm, un pēc tā šopavasar privātas sociologu firmas aptaujā daļa Krievijas iedzīvotāju uzskatīja Latviju par naidīgu valsti… Uz to muzeja darbiniece atbild divos loģiskos teikumos: “Ja viņiem (nepilsoņiem) Latvijā būtu slikta dzīve, viņi sen būtu aizbraukuši prom. Ja nebrauc, tātad klājas labi.”
Bet par citām politiskām un ideoloģiskām likumsakarībām jādomā, Krasnojarskā dzirdot partijas “Vienotā Krievija” pārliecinātas atbalstītājas Larisas sacīto: “Gruzija jau atkal tiecas pie mums, pie Krievijas.”
Koncerts ezermalā
Vienu no fonda “Sibīrijas bērni” piemiņas plāksnēm vedam uz dvīņubrāļu Tāļa un Jāņa Veismaņu bērnības zemi Ozjorniju. Mājas, kurā ģimene dzīvojusi, vairs nav, bet vietu, kur tā atradusies, parāda abu bērnības rotaļu biedrene Ļubova Krasnova. Viņa vēl vairāk nekā pēc pusgadsimta atminas, ka brālīšu tēvs strādājis ceptuvē. Tāpat kā daudzu citu ciemu, arī Ozjornijas izaugsmes pamatā četrdesmitajos un piecdesmitajos gados bija represēto baltiešu un poļu darbs. Brāļus sagaida sirsnīgi – ar maizīti un ezermalā klātu galdu, kur netrūkst vistas gaļas šašlika, zemeņu, degvīna un vīna. To visu sponsorējis vietējais uzņēmējs Jurijs, kurš nodarbojas ar mežizstrādi un uz Ķīnu eksportē kokmateriālus. Brāļi revanšējas ar Rīgas melno balzamu, Latvijas maizi un šokolādi. Uz tikko uzmeistarotas brīvdabas skatuvītes kaimiņu ciema sieviešu ansamblis dzied tik aizrautīgi un skanīgi, ka atvadoties novēlu viņām nākamgad startēt Eirovīzijā. Ozjornijas iedzīvotāji līksmo, jo jaukas ballītes šeit nemaz tik bieži nenotiekot.
Mātes pieminot
Jāņa Ivara Oldera ģimene tika represēta 1941. gadā, un pats grūtākais sešgadīgajam zēnam bijis triju nedēļu brauciens smacīgajā lopu vagonā, no kura pirmoreiz izlaists tikai ceļa galā. Šogad Jānis Ivars Tomskas rajona Nazarovā meklē mātes apbedījuma vietu. Bet tās kapsētas tur vairs nav, vietā uzceltas divas skolas…
Melānijas Vanagas grāmatā “Veļupes krastā” ir traģiska epizode par to, kā 1941. gada 20. jūnija naktī represēto vilciena vagonā ieslodzītā Anna Jēkabsone baiļu un nespēka apziņā pati nogalināja trīs dēliņus un pārgrieza sev kaklu ar bārdas nazi. Ka tādas pašnāvības domas vajāja arī citas mātes, kuras tomēr uzveica nāves dēmonus un vēlāk atgriezās Latvijā, pārrunājam Mitrofanovkas ciemā. Tur no 1949. gada dzīvojusi no Grundzāles pagasta izsūtītā Vera Ziemiņa ar dēliem un vīramāti. 25. martā Veru iesēdināja vilcienā kopā ar pieciem dēliem, no kuriem jaunākais Ivars bija zīdainītis, vīramāti un pašas māti, ko vedēji bija izcēluši no slimības gultas un kas nomira jau ceļā. 11 mēnešus vecais Ivars nomira bada krampjos, un viņa piemiņai Mitrofanovkā Guntis Kalme notur svētbrīdi.
Ziemiņiem bija teikts, ka uz Sibīriju atvesti uz mūžu… Pēc gadu desmitiem Vera vedeklai Birutai bija uzticējusi baisās atmiņas. Vienunakt viņai uzmākušās domas padarīt galu dēliem un sev un staigājusi no viena gulošā dēla pie otra: ar kuru sākt? Taču Vera bija poliete, dievbijīgs cilvēks, kara laikā ģimene dēlus kristīja, pat bumbām sprāgstot, tāpēc kāds sargeņģelis arī tonakt Mitrofanovkā bija stāvējis klāt un uzveicis cīņu ar sātanu. Viņa atgriezās Latvijā ar visiem četriem dēliem un vīramāti. Esmu bijusi klāt divu viņas mazmazdēlu kristībās, kur zēniem augt lieliem un kalpot tautai un tēvzemei vēlēja mācītājs Kārlis Zuika.
Bet šogad Novonikolajevkas baznīcā noliekam svecītes mūžam mazā Ivara piemiņai.
Sibīrijas brauciena dalībniece Dace Siliņa (dzimusi Plūmane), kuras izsūtījuma vieta 1941. gadā bija gandrīz neapdzīvota sala Tomskas apgabala ziemeļos pie Narimas un pēc tam Kolpaševa, stāsta: “Kad dzīvojām tajā Nāves salā, mamma rakstīja: ja nebūtu meitas, viņa būtu izdarījusi pašnāvību. Viņa neredzēja jēgu dzīvei tik briesmīgos apstākļos. Mammai bija atbildība par mani.”
Atmiņas par Čečenijas karu
Abanas novadpētniecības muzejā atrodas jau iepriekšējā reizē dāvinātā “Sibīrijas bērnu” piemiņas plāksne. Taču man visvairāk jādomā par muzejā esošajām četru jaunu astoņdesmitajos gados dzimušu puišu ģīmetnēm. Visi četri krituši karadienesta laikā, un, īsajās rindiņās par viņu bojāeju Čečenijā lietota Krievijas propagandā bieži izmantota frāze “cīņā ar teroristiski bandītiskiem grupējumiem”. Bet aprakstos par puišu īso dzīvi pieminēts, ka viņi dienestā bijuši tik priekšzīmīgi, ka apbalvoti ar ārpuskārtas atvaļinājumiem. Mātēm tagad dzīvo dēlu vietā ir šie goda apliecinājumi vietējā muzejā.
Apņemos ikvienam, kurš Latvijā jebkad man sūdzēsies par to, ka dzīve brīvajā valstī viņam nav pietiekami laba, atgādināt, ka, salīdzinot ar Krieviju vai ar situāciju, kāda bija pirms valsts neatkarības atjaunošanas, tagad cilvēka tiesības mums ir daudz augstākā vērtē. Un ne dēli, ne mazdēli, ne vīri vai znoti netiek varmācīgi sūtīti svešu kolonizatoru varu karos.
Ceļojuma laikā par čečeniem un Čečeniju jādomā vēlreiz. Tomskas taksists, kurš ved mani no viesnīcas uz lidostu, 20 minūtēs pagūst izstāstīt, ka esot karojis Čečenijā un pēc kontūzijas atvaļināts no dienesta. Kā militārais pensionārs saņemot 12,5 tūkstošus rubļu (apmēram 200 latus) mēnesī, tāpēc jāpiepelnās. Viņu neinteresē vēsturiskie iemesli, kāpēc Čečenijā jākaro un ka čečenu tauta cīnās par savu brīvību un pastāvēšanu, viņam pietiek ar Krievijas ideologu nostādnēm. Par ģenerāli Džoharu Dudajevu taksists runā tā, it kā tas būtu viņa personīgais ienaidnieks. Citā situācijā es stāstītu, ka latvieši pret Džoharu Dudajevu izjūt pateicību kā pret sabiedroto cīņā par tautas brīvību. Ka cieņā pret ģenerāli ir nosaukuši viņa vārdā Latvijas galvaspilsētas ielu. Bet šoreiz ir jātiek uz lidostu, tāpēc klusēju.
Turpinājums kādā no ”LA” nākamajiem numuriem
{gallery id=”1981″}
