Sibīrija. Stāsts par draudzību 2
Publicists, “Latvijas Avīzes” autors Franks Gordons pagājušā gada 30. augusta “LA” numurā publikācijā “Deportēto brālība” rakstīja par Sibīrijā izsūtīto ebreju un latviešu draudzību. Arī es par to vēlos pastāstīt, vienlaikus pieminot Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu 25. martā.
1949. gada 25. marta deportācija skāra arī manu ģimeni. Tēvu apcietināja un notiesāja ar brīvības atņemšanu uz 25 gadiem, aizveda izciest sodu lēģerī Kazahstānā.
Māte ar diviem bērniem – mani piecgadīgu puiku un brāli, kuram bija četrpadsmit gadi, – kā kulaku ģimeni nosūtīja mūža nometinājumā Sibīrijā, Tomskas apgabala Kargasokas rajona Novovolčihas sādžā. Tā atradās purvainā apvidū pie Vasjuganas upes pietekas Ņuroļkas krasta, un tur dzīvoja dažādu tautību izsūtītie.
Divas ebrejietes Hanna Rihtere un Sima Kleimane mita nelielā istabiņā, kurā atradās kolhoza kantoris. Abas bija izsūtītas 1941. gada 14. jūnijā. Latvieši Hannu Rihteri godāja par Rihteres kundzi, bet otru kundzi, kura bija daudz jaunāka, sauca vārdā vienkārši par Simu.
“Ak vai, tā taču ir šokolāde!”
Mana māte un es ar brāli dzīvojām vecā guļbūvē sādžas vidusdaļā. Kopā ar mums mājelē vēl dzīvoja izsūtītā Lilija Lābane jeb Lilijas tante ar tēvu un māti. Lilijas tante bija invalīde ar kustību traucējumiem, un viņai no Latvijas šad tad pienāca pasta sūtījumi ar žurnāla “Zvaigzne” vai laikraksta “Cīņa” numuriem. Tie ceļoja no rokas rokā un tika lasīti “līdz caurumiem”. Starp propagandas rindām varēja arī kaut ko uzzināt par dzīvi dzimtenē. Tas bija vienīgais informācijas avots, jo radioaparātu izsūtītajiem nebija.
Lilijas tante mani, septiņgadīgu pirmklasnieku, mudināja: “Aiznes, nu, šo korespondenci palasīt Rihteres kundzei un Simai!” Es, ilgi nedomādams, aizjozu. Kad sūtījumu nodevu, Rihteres kundze teica Simai: “Paņem no mūsu krājumiņa skapītī un pacienā puisīti!” Sima iespieda man rokā krāsainā papīrā iesaiņotu tāfelīti. Mājās rādīju iedoto. “Ak vai, tā taču ir šokolāde!” mamma patiešām neticēja.
Pēc izsūtīšanas pirmajos gados mūsu iztikšana bija gaužam nabadzīga. Pat cukura grauds bija retums. Bet trūcīgajā ikdienā puikām kārojās kaut ko saldu. Izsūtīto bērni gāja pa rudenī norakto kolhoza kartupeļu lauku, un pavasarī, rakņājoties zemē, meklēja vēl palikušos apsalušos kartupeļus. Sals tos bija apstrādājis, un, cepinot uz pannas, sasalusī stērķele pārvērtās saldenās “bļinās”, kas tīri labi garšoja.
Tā es kļuvu par pastāvīgu pasta kurjeru. Rihteres kundze un Sima mani vienmēr cienāja ar ko gardu. Vienreiz septembra vidū Lilijas tante uzticēja man aiznest žurnālu un avīzi. Tādās reizēs noāvu palielās kalošas, savus vienīgos apavus. Mamma bārās: “Nevelc nost kalošas, zeme jau auksta, pa pusei salusi!” Neklausīju, teicu: “Ar kalošām nevar paskriet, tās krīt nost,” un aizskrēju basām kājām.
Vēlāk uzzināju, ka Rihteres kundze no radiem ārzemēs saņem paciņas. Tajās tad arī bija visi tie labumi. Dažkārt gan paciņas esot aplaupītas un arī zudušas.
1953. gadā nomira Staļins. Izsūtīto dzīve kļuva vieglāka. Un drīz jau no “tautu tēva” paredzētajām mūža nometinājuma vietām represētajiem ļāva atgriezties dzimtenē. 1954. gadā Lilijas tante taigas kapsētā apglabāja savu mirušo māti un pēc tam, saņemot atbrīvošanu, ar tēvu aizbrauca uz Latviju. Rihteres kundze ar Simu pārcēlās dzīvot tuvāk centram, uz lielāku sādžu Vasjuganas krastā.
1955. gadā, kad man jau bija divpadsmit gadi, kādu dienu pārnācu mājās no skolas un sadzirdēju no mammas: “Ir bēdīga vēsts, Rihteres kundze nomirusi.” Mani tas patiešām satricināja. Es raudāju.
Saņēma kompensāciju
Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū Latvijas valsts sāka izmaksāt kompensācijas par represiju rezultātā izsūtītajiem atņemto mantu. Kompensācijas maksāja pēc mantas konfiskācijas un realizācijas dokumentiem, kādus bija sastādījuši padomju varas represiju veicēji. Taču ne visos gadījumos tādi dokumenti bija sastādīti.
Tikos ar Simu. Viņa stāstīja: “Pirms izsūtīšanas mana ģimene bija turīga. Tēvs strādāja kompānijā, kas no pirmskara Latvijas eksportēja uz ārzemēm liellopus gaļai. Ģimenei piederēja daudz vērtīgu mantu. Šausmu pilnajā jūnija naktī dzīvoklī ieradās zilcepurains čekists un vairāki bruņoti strādnieku gvardi. Viens gvards turēja atvērtu tukšu cukura maisu, otrs ložņāja pa dzīvokli un krāmēja maisā sudraba traukus un galda piederumus, tēva rakstāmgalda sudraba piederumus, svečturus un daudz ko citu. Viņi skaļi paziņoja, ka buržuju manta tagad piederēs tautai. Nekādus dokumentus par mantas atņemšanu neviens nesastādīja. Izskatījās, ka viņi mūs nekaunīgi aplaupa.”
Tā kā tobrīd jau biju jurists ar pieredzi, teicu: “Saskaņā ar likumu mantas sastāvu ir iespēja pierādīt tiesā.” Sima šaubījās: “Vai man, ebrejietei, būtu ētiski tiesāties, pierādīt atņemtās mantas sastāvu un prasīt no atjaunotās, ne bagātās Latvijas valsts šādu kompensāciju? Latvija toreiz taču bija PSRS okupēta.” Es centos pārliecināt: “Bez sirdsapziņas pārmetumiem – tev šādas tiesības ir, to pieļauj likums. Tavs tēvs nodarbojās ar eksportu, godīgi maksāja valstij nodokļus, vairoja pirmskara Latvijas turību, un atjaunotā Latvija par to ir pateicīga, tāpēc jau arī ir tāds likums.” Tiesā atņemtās mantas sastāvs un skaits tika pierādīts, Sima saņēma naudas kompensāciju pēc oficiāli noteiktiem pieticīgiem izcenojumiem. Cik atceros, summa nebija liela. Taču Sima arī par to bija priecīga. “Kādu laiciņu zālītēm pietiks,” viņa teica.
Simas stāsts
Kādā sarunā Sima atcerējās 1941. gada 14. jūniju un pēc tam sekojošo traģēdiju. “Bija sācies karš, sākumā mēs vietējiem krieviem, kuri uz turieni jau bija atvesti 1932. gadā un kaut cik iedzīvojušies, iemainījām pret kartupeļiem visu, kas mums bija paņemts līdzi no Latvijas un bez kā mēs varējām kaut kā izdzīvot. Kartupeļi bija vienīgais, kas viņiem pašiem bija ēdams, un varbūt vēl kāds litrs piena. Kad maiņas preces beidzās, no bada un slimībām cilvēku mirstība šausmīgi pieauga. 1942. gada 20. februāra aukstajā ziemā smagi saslima un nomira mana mamma. Asaru un bēdu pārņemta, es paliku viena, un Rihteres kundze kļuva par manu audžumāti. Izsūtītās Irmas Urdevičas kundzes vīrs pakārās. Dabūju izlasīt viņa pirmsnāves zīmīti sievai: “Lūdzu, piedod! Visas šīs šausmas izturēt nevarēju, ieliec mani kapā kailu, bet manas drēbes un apavus samaini pret iztikšanu, lai tu varētu vēl dzīvot.” Reģistrēt dzīvos un mirušos ieradās uzraugs komandants Zakamovs. Mēs viņam teicām: “Pilsoni komandant, jūs taču redzat, ka mums galīgi nav ko ēst. Mēs mirstam nost. Lūdzu, palīdziet kaut nedaudz saņemt iztiku izdzīvošanai.” Viņš sāka bļaut: “Uz stulbiem jautājumiem es neatbildu. Ja jāmirst, tad mirstiet! Mirstiet! Mūsu sabiedrībai un valstij jūs neesat vajadzīgi. Ne jau uz kūrortu esat atvesti.””
Sima turpināja stāstu: “Lai gan varbūt dažiem maniem tautiešiem tas nepatīk, bet starp Hitleru un Staļinu es lieku vienlīdzības zīmi. Tie bija divi pūķi cilvēkēdāji – Brūnais (Hitlers) un Sarkanais (Staļins). Labi, protams, ka Sarkanais ar Rietumu civilizētajām lielvalstīm Brūno iznīcināja, bet labi arī, ka velns 1953. gada sākumā parāva Sarkano. Ja viņš vēl turpinātu dzīvot, daudz ciešanu un nāves cilvēki piedzīvotu. Šaubos, vai mēs, represētie, piecdesmito gadu vidū un beigās varētu izkļūt brīvībā no viņa radītajām mūža nometnēm.
Varētu jau domāt, ka Brūnais bija daudzkārt nežēlīgāks, liekot pievest pie bedres sievietes un bērnus, nošaut vai nosmacēt gāzes kamerās. Sarkanais, protams, arī lika iznīcināt visus konkurentus uz savu “sarkanā cara troni” un arī tos, protams, kurus nosauca divos vārdos – par šķiras vai tautas ienaidniekiem. Sievietes un bērnus lopu vagonos aizveda mūža nometinājumā uz tuksnešainām stepēm vai skarbajām Sibīrijas un Tālo Ziemeļu taigām un tundrām. Nevaru aizmirst komandantu – “Mirstiet! Mirstiet! Jūs mūsu sabiedrībai un valstij neesat vajadzīgi.” Tātad sanāk, ka mēs jebkurā gadījumā bijām atvesti iznīcināšanai.”
“Mums palīdzēja izdzīvot draudzība”
Dzīves pēdējos gados Sima ļoti slimoja. Viņa dzīvoja Rīgā, Kijevas (tagad Katoļu) ielā, un es šad tad gāju viņu apraudzīt. Viņa knapi varēja nokļūt līdz durvīm un ar grūtībām tās vēra vaļā. “Es jūtos ļoti slikti,” viņa atklāja, “mana jaunība un arī visa dzīve ir izpostīta. Pirms izsūtīšanas ar izcilību pabeidzu vidusskolu. Mans jaunības sapnis studēt medicīnu palika nepiepildīts. Man bija tēta pirkta skaista balta saderināšanās kleita un baltas balles kurpītes. Tiku saderināta ar mīlošu jaunekli Jašu Feiginu. Tētis man apsolīja sarīkot skaistas kāzas. Bet 14. jūnija nakts tam visam pārvilka melnu svītru. Jaša līdz mūža galam bija man uzticīgs. Viņš gaidīja un arī sagaidīja manu atgriešanos no Vasjuganas purviem. Mēs apprecējāmies, bet nu jau viņš ir Dieva valstībā. Sibīrija atņēma man māti un audžumāti. 14. jūnijā pie lopu vagoniem atšķīra no ģimenes manu tēvu, un tā es viņu vairāk neesmu redzējusi. Viņš nomira bada nāvē Staļina lēģerī. Es jūtos ļoti vientuļa.”
Tajā brīdī es viņu nosaucu kā Sibīrijas laikā – Simočka.
“Simočka, varbūt aiziet līdz poliklīnikai un paaicināt dakteri?” – “Nē,” viņa atbildēja, “pēcpusdienā atbrauks mans vienīgais brālēns Īzaks. Viņš apsolīja, es ticu – viņš atbrauks. Viņam arī ir ģimene, bērni.” – “Nu, redzi,” es mierināju, “tev nav jābūt vientuļai. Tev ir labs brālēns, un viņš noteikti atbrauks! Tev ir kā dēļ dzīvot!”
“Jā,” viņa noteica, “patiešām labs. Bet vai tu atceries, kā mēs, Sibīrijas likteņa skartie, dažādu tautību izsūtītie, dzīvojam bez naida, pārmetumiem un aizspriedumiem un tieši tajā bija mūsu spēks izturēt?”
“Es visu atceros,” atbildēju, “to nevar aizmirst. Sirds atceras. Mums palīdzēja izdzīvot īsta draudzība.”
“Nesatricināma draudzība,” Sima piebilda.
Neilgi pēc šīs sarunas man piezvanīja Īzaks. Sima bija aizgājusi mūžībā. Bēres bija mūsu pēdējā tikšanās. Pēdējā gaitā viņu izvadīja pēc ebreju reliģiskajām tradīcijām un guldīja Rīgas Šmerļa ebreju kapos blakus viņas mūža mīlestībai Jašam. Tur arī viņa dus Dieva mierā.
* Raksta autors Māris Lācis 2017. gada 6. oktobrī devās mūžībā. Šo rakstu “Latvijas Avīzei” atsūtīja viņa dēls Jānis Lācis, piebilstot, ka “Latvijas Avīze” bija vienīgā, kuru tēvs pasūtīja un citēja. “Tēvs nebija rakstnieks, bet zināja daudzus Sibīrijas stāstus. Diemžēl šis ir vienīgais, kas ir pierakstīts,” redakcijai raksta J. Lācis.
