Sibīrija – Latvija. Divreiz turp un atpakaļ. Zigrīdas Krūzes atmiņas par deportāciju 2
“Lai es tagad divdesmito reizi stāstu, kā mūs divreiz izveda uz Sibīriju? Ņemiet, tur viss uzrakstīts!” teic Zigrīda Krūze no Ošeniekiem, pastiepjot pretī trīs prāvas klades. Atmiņas. Laika pēdas gadsimta garumā. Pāršķirsti un saproti – būs jauna grāmata. Bet tikmēr – par dzīvi, dzimtu, sīkstumu un dzīvesprieku. Jo šī mantas gan Zigrīdai, gan viņas meitai Ilgai ir gana.
Druvaskalni un Balandīni
“Mūsu dzimta sākas ar vectēvu Ernestu Druvaskalnu un vecmammu Annu (no “Kalējiem”). Viņiem bija septiņi bērni. Dēls Ernests (1898–1941) ieprecējās “Lejasjaunsētās”, apņemdams par sievu Krista un Lates Balandīnu smuko meitu Lavīzi (1890–1969), manu mammu,” stāstījumu iesāk Zigrīda Krūze, “Lejasjaunsētu” saimniece, kura maijā svinēs apaļus deviņdesmit.
Skaisto sarkano ķieģeļu māju vecais saimnieks Krists (1853–1937) uzcēlis 1908. gadā, vēlākajos gados to cītīgi labiekārtojot, iekopjot zemi un dārzus. Darbs dzina darbu, vecpaps jau krietnos gados, meita Ieva agri mirusi, dēls Krišs tautās… Jaunie Druvaskalni strādājuši sviedriem vaigā – i grāvji rakti, i līdumi līsti. Abas dzimtas un to atvases – kārtīgi lauksaimnieki – visiem mājas, saimniecības, zeme, lopi. Viens brālis, Kārlis, izskolojies par mežsargu, bet viņam bijuši septiņi bērni. Kuplās ģimenes dzimtai raksturīgas.
Ernestam ar Lavīzi – trīs meitas: Lidija Paulīne Klūga (1925), Aldona Ella Druvaskalns (1927–1998) un jaunākā – Zigrīda Alise Krūze (1929). Tik līdzīgas kā trejmeitiņas, dzimušas ar divu gadu divu mēnešu un divu dienu intervālu. Kara un represiju bērniem kuplas saimes nesanāca – māsām katrai pa vienai atvasei: Lidijai – Ilga (1957), Aldonai – Andris (1970), Zigrīdai – Ilga (1953); māsām meitas dzimušas izsūtījumā, abas tā ilgojušās pēc Dzimtenes, ka devušas vārdu Ilga. Zigrīdas meita pasmaida: “Man trīs bērni – meitas Ieva un Liene, dēls Matīss, četri mazbērni – Katrīna, Kaspars, Endijs, Patrīcija.”
Druvaskalnu dzimtu laika rats malis pamatīgi – dēlu Jāni, kurš saimniekojis “Kalējos”, vācieši ar visu ģimeni nobendējuši Salaspilī, bet Ernesta dzimta divreiz dabūjusi izbaudīt Sibīrijas plašumus.
Divas Sibīrijas
Liktenīgais 14. jūnijs uz mūžu sašķēlis Druvaskalnu ģimeni – tēvu Ernestu, māti Lavīzi un trīs meitas kā budžus un pretpadomju elementus izveda uz Krasnojarskas apgabalu. Tēvu no ģimenes atšķīra un aizsūtīja uz “Vjatlagu”, kur viņš 29. decembrī aizgāja mūžībā, nekad vairs nesatiekot savējos.
Zigrīda Latvijā atgriezās 1946. gadā – bijusi iespēja izvestajiem bāreņiem (nepilngadīgajiem) braukt mājās, Krasnojarskā saformēti divi bērnu vagoni līdz Maskavai, tad uz Rīgu.
Lai uz to tiktu, viņa kājām diennaktīm viena gājusi cauri taigai.
Latvijā apmetusies pie tēva māsas Ilzes pašu mājās, pēc mēneša atgriezusies māsa Aldona. “Viņai jau bija 19 gadu. Kad vilciens pirms Rīgas sāka bremzēt, viņa izlēca un aizbēga, negāja caur reģistratūru.” Vēl pēc gada pārbrauca māte un vecākā māsa. “Tā mēs te dzīvojām ar tanti, saspiedušies divās istabiņās, mājas otrā galā bija pilns ar citām ģimenēm.” Par spīti pēckara trūkumam, kolhozu dibināšanai, rekvizētajiem lopiem un tehnikai, ģimenei izdevies pārdot pēkšņi nevienam nevajadzīgo kuļmašīnu, un visas māsas reizē iesvētījušās – cēli, īpaši šūdinātās melnās kleitās.
Pienāca 1949. gads. Zigrīda stāsta: “25. martā tos, kas bija pret kolhoziem, aizveda. Bet jau 3. aprīlī Ošeniekos taisīja kolhozu. Mana vecākā māsa, gudra un apsviedīga, aizgāja un uzrakstīja iesniegumu – mēs arī stāsimies! Mūs paņēma, bet pēc laiciņa izmeta – kulaku meitas kolhozā uzņemt nedrīkst! Māsa izbraukāja Rīgu, lai mūs paņem atpakaļ. Paņēma, bet 1950. gadā izsūtīja otrreiz – vispirms aprīlī apcietināja, iemeta Kuldīgas cietumā, tad mūs atbrīvoja, bet mammu aizveda uz Ventspils cietumu, Aldona Ventspilī mācījās par mediķi, gāja viņu apciemot.
Un tad 17. jūnijā mūsu pagalmā atkal iebrauca smagā mašīna.
Vecākā māsa pie stenderes noģība, viņu vienkārši iemeta pāri bortam kravas kastē. Tā bija trešā reize, vairs vaļā nelaida. Nokļuvām vispirms Kuldīgā, tad Ventspilī, tad veda uz Rīgu – vagonos, kas sastāvēja no krātiņiem, kā zvērus. Uz cietumu gājām kolonnā pa četri. Sargi visās malās. Solis pa kreisi, solis pa labi… Tur bija ļoti daudz apcietināto pusaudžu un jauniešu – 15, 20 gadu… Prasījām – kāpēc? Nelikumīgi atbraukušas. To, ka mūs atveda oficiāli, neviens neņēma vērā. Visu vasaru rakstījām petīcijas, lai mums pievieno mammu, beidzot tas notika. Uz Sibīriju gāja pilns ešelons tādu noziedznieku kā mēs. 58. pants – Dzimtenes nodevība, valsts ienaidnieki… Galā, Molotova sovhozā, nonācām rudenī – tādi, kādi aizvesti. Ne vairs ko iesēt, ne izaudzēt. Savā dienasgrāmatā 4. septembrī esmu ierakstījusi “sliktāk vairs nevar būt”. Taču mēs nekad neraudājām. Darījām visu, ko spējām, lai izdzīvotu, bet neraudājām!”
Par to, ka latvieši…
Desmitiem un simtiem tūkstošu represēto un viņu tuvinieku izmisuma jautājums – kāpēc? – visticamāk, tā arī paliks neatbildēts. Tāpēc, ka tāds bija plāns. Tāpēc, ka vajadzēja iznīcināt turīgo, patstāvīgi domājošo un saimniekot spējīgo iedzīvotāju slāni. Tāpēc, ka vietā bija jāieplūdina lielās tautu draudzības produkti. Diemžēl – arī tāpēc, ka skauda. Kaimiņiem un nāburgiem.
“Mums līdz okupācijai bija 66 hektāri, 11 slaucamas govis, četras ķēves, lielais ērzelis, cūkas. Tēvam bija vieglā mašīna, smagā mašīna, kuļmašīna un tehnika. Puiši un meitas – neviens nesūdzējās. Kad aizliedza turēt darbiniekus, vecākā māsa gāja palīgā tantei pie lopiem, mēs – pie citiem darbiem. Tik un tā – mašīnas atņēma, zemi atdalīja, pašus aizveda. Bet visriņķī būdeļnieki – katram pieci hektāri, ar ko apstrādāt nav, un nemāk jau arī! Bet tēvs ik santīmu ieguldīja, lai attīstītu saimniecību, mums pašiem nebija nekādu greznību – staigājām vienkāršās drēbītēs, ne visiem logiem bija aizkari. Un tad tevi par budzi nosauc…” atceras Zigrīda. Meita Ilga papildina: “Tāpēc, ka bija ziņotāji, kas uzrakstīja – tā jau labs saimnieks, labi maksājot strādniekiem, tikai esot izteicies – šitā vara ilgi nevaldīs un drīz pazudīs.”
“Es visus Ošenieku komunistus zinu no galvas, daži jau zem zemes, viņu kapi ir iebrukuši, kamēr citu bērni iet vecāku pēdās,” dusmīgi noteic Zigrīda. “Zinu arī to, ka ziņotāja segvārds bija Vārpata. Nez, kā tos piešķīra? Iedomājieties tik – četri tūkstoši kartīšu! Tik nu visi tagad brēc – es jau neko, neko! Tur vēl brīnumlietas nāks laukā!.. Ne jau krievs vai Maskava sūtīja, paši vien – ziņoja un sūtīja. Manī nav naida ne pret Krieviju, ne krieviem, bet pret konkrētiem cilvēkiem – lai nu es vāros tais elles katlos, taču nekad nepiedošu ne tēva nāvi, ne to, ka mūs nosauca par dzimtenes nodevējiem. Ko es, divpadsmitgadīga meitene, 1941. gadā biju nodevusi?!”
“Es biju mammai puncī, kad 1953. gada martā nomira Staļins. Piedzimu oktobrī. Kārtojot politiski represētā dokumentus, sanāca, ka es, nedzimušais zīdainis, arī esmu bijis nodevējs un valsts ienaidnieks pēc 58. panta,” Ilga rūgti noteic.
Tādas lietas neaizmirst. Cilvēkam tiek atņemts viss – tuvinieki, dzimtene, mājas, gods, dokumenti.
Atbrīvojot palaiž ar vienu špargalku, uz kuras pamata saņemt pasi. Precoties neļauj ņemt vīra uzvārdu – ka nepazūd lieta. “Tikai tad, kad mūs atbrīvoja un palaida mājās, drīkstēju atkārtoti izņemt laulības apliecību – ar vīra uzvārdu, un no Druvaskalnes beidzot kļuvu par Krūzi.”
Liktenis nejoko, liktenis sit
Ar pirmo vīru rīdzinieku Jāni Krūzi Zigrīda Druvaskalne iepazinās Sibīrijā. Arī viņš kopā ar brāli un māsu bija izvests otro reizi. Tēvs – viens no 113 Baltezerā nošautajiem Baigā gada upuriem. Māte no bērniem atdalīta, aizsūtīta uz lēģeri Komi, kur mirusi. Trīs bērni izdzīvoja pirmo izvešanu, atgriezās un tika deportēti otrreiz.
“Apprecējāmies 1952. gadā, pēc gada piedzima Ilga, tad vīrs rakstīja uz Maskavu, lai beidzot pārskata mūsu lietas un reabilitē. 1956. gada 6. decembrī saņēmām atbildi, taču mājās tikām tikai 1957. gadā – kur tu ziemā no Sibīrijas, viss piesnidzis un aizsalis. Mamma atgriezās kopā ar mums, māsas ar ģimenēm – pēc gada. Apmetāmies uz dzīvi Vangažos, tolaik to sauca Oktjabrskij posjolok, tur cēla dzelzsbetona rūpnīcu, strādniekiem deva dzīvokļus… Uz savām mājām braukt nedrīkstējām, pat rādīties ne (mēs gan vairākkārt aizbraucām un pat nobildējāmies uz lieveņa un puķudārzā!) – tur bija iekārtots kolhoza kantoris, bibliotēka, vēlāk – dzīvokļi fermas darbiniekiem. Savā ziņā tāpēc māja izdzīvoja. Tante Ilze mums iedeva dažas mēbeles, vismaz kaut kas savs.”
Zigrīda Vangažos nostrādājusi 35 gadus – grants karjerā par noliktavas pārzini, viņas pārraudzībā bijis degvielas uzpildes sūknis. Jānis savukārt bijis jaunceļamā strādnieku ciemata komandants. Labi strādājuši, atzinīgi novērtēti – Zigrīda rāda milzīgu kaudzi ar diplomiem, goda rakstiem, piemiņas zīmēm un medaļām… “Pāraugušie valsts ienaidnieki čakli strādājuši!” viņa pasmīn.
Taču liktenim nepietika – Jānis no Sibīrijas atvedis motociklu. Trīs gadus dzimtenē sadzīvojuši, kad miglainā 1969. gada 23. oktobra naktī Jānis ar svaini Kārli, ar moci braukdami, pilnā gaitā ieskrēja uz ceļa stāvošā kravas mašīnā. “Uz vietas beigti. Glabājām reizē. Divi zārki platā bedrē.”
Pēc Jāņa nāves Zigrīda 14 gadus dzīvojusi viena – strādājusi, izaudzinājusi un izskolojusi meitu. Tad otrreiz apprecējās – ar pašu mājas kaimiņu, Jāņa darbabiedru Leonu Polkmani (1931–2013), kurš, sievas pamests, palicis viens. “Nodzīvojām 38 gadus, labi dzīvojām, kopā pārnācām dzimtas mājās. Nu jau sešus gadus opīts smilšu kalniņā.”
Toreiz par to nedomāja
Vaicāta, kā veidojusies viņas dzīve, Ilga teic – bērnību un skolas gadus atceroties kā bezrūpīgu laiku. “Mācījos labi, forši draugi, mammai darbs, omīte pie mums. Pēc astotās klases aizgāju uz Siguldas vidusskolu. Ar abu skolu klasesbiedriem vēl tagad tiekamies un draudzējamies, nesen bijām pie Jāņa Kinnas viņa ģimenes atpūtas bāzē Austrijā. Toreiz par tādām lietām nerunāja, tikai nesen uzzinājām, ka mūsu vidū bijuši četri represētie… Vēlāk aizgāju uz medskolu, izmācījos par vecmāti, kādu laiku strādāju profesijā. Agri apprecējos – 22 gados. Pirmais vīrs bija vetārsts. Kopā nodzīvojām 11 gadus, piedzima divas meitas – Ieva un Liene. Taču izrādījās, ka vīra darba stundas, medības un makšķerēšana slēpj ļoti aktīvu dzīves veidu, izšķīrāmies. Viņš drīz nodibināja jaunu ģimeni, kurā piedzima divi bērni.” Ilga pārcēlusies uz Jelgavu, iekārtojusies bērnu poliklīnikā, iepazinusies ar tāljūras zvejnieku, apprecējušies, piedzimis dēls Matīss, taču līdz ar krīzi zvejas industrijā laulātais saslimis ar slinkumkaiti, un atkal pēc 11 kopdzīves gadiem Ilga izšķīrusies.
Šobrīd viņa dzīvo viena savā mājiņā Elejā. Strādā Vilces pansionātā par garīgās aprūpes māsu. No tēva Jāņa Krūzes mantojusi trīs dzīvokļus. Viņa tēvs savulaik par dalību cīņās pret Bermontu apbalvots ar Lāčplēša ordeni un saņēmis zemi Latgalē, bet to pārdevis un 1938. gadā kopā ar partneri, juristu Volkovu (literatūrzinātnieces Līvijas Volkovas tēvu), uzcēlis piecstāvu īres namu Rīgā, Šarlotes ielā. Ilga dzīvokļus atdevusi bērniem, lai rīkojas, kā uzskata par vajadzīgu. “Ar viņiem viss ir kārtībā – izskoloti, visi strādā, nodrošināti. Meita Ieva no visiem visradošākā.”
Pārnākšana jeb Ome rok grāvjus
Vairākus gadu desmitus Zigrīda ar tuviniekiem savas dzimtas mājas drīkstēja skatīt tikai pa gabalu – atbraukt, nobildēties, nošausmināties, cik nolaists un piedrazots, pilns ar svešajiem. Pēdīgi 1992. gadā sākuši kārtot dokumentus; 1993. gadā, atpērkot no valsts, atguvuši “Lejasjaunsētas” un nekavējoties ķērušies pie atjaunošanas un sakopšanas. Kravas atkritumu, bundžu un pudeļu… Blusu kalni, speķaini melnas sienas un griesti… Dienā, kad pēdējie nelūgtie īrnieki pārcēlušies uz dzīvokļiem Jaunmuižas centrā, opīts sācis graut aizmūrētās durvis un šķērssienas, lai māja atgūtu skatu. Nopirkuši “Stihl” zāģi, un Zigrīda kā terminators metusies retināt un zāģēt mežu. Viņa ir no tām fantastiskajām sievām, kurām nevar noteikt gadus un enerģijas tik, ka var griezt turbīnu.
“Sibīrijas rūdījums,” nosmaida. Kas tik nav darīts – koki zāģēti, graudi un kartupeļi audzēti lielās platībās, cūči turēti, jauni kociņi stādīti.
“Mamma taču te dzimusi, viņai viss – māja, mežs, taciņas – dod enerģiju,” teic Ilga.
Zigrīda tik pasmaida. Vai nu par velti diplomu kaudze? Par čaklu darbu – gan valsts labā, gan piemājas teritorijas kopšanu. Viņa negaida, kamēr kāds izčammāsies – ja atved malku, ome palēnām, četrās dienās to pārkrauj šķūnī. Vēl nesen pati pļāvusi visu piemājas teritoriju, tagad ļauj citiem. Toties nokritušu strazdu būri pa kluso pieriktē pati – uzkāpj kokā, piesienas ar šņori un pienaglo pie latiņas.
Trakākais bijis ar izpostītās pirmskara vannas istabas atjaunošanu – vajag šahtu caurulēm, gabals liels ~100 metri, sarunāts traktors. Ome gaida dienu, divas – nebrauc. Lāpstu rokās, un aiziet. Tīrs māls un akmeņi. Kad beidzot atbrauc racēji, vairāk nekā metru dziļa šahta no mājas līdz akai gatava.
Atmiņu grāmatas un Iedomu kaķis
Mūs gaidīdamas, Zigrīda un Ilga sakārtojušas uz galda dzimtas relikvijas – vēstules, ielūgumus, dažādu varu naudas, personu apliecības, apbalvojumus, apsveikuma kartītes, piezīmjblociņus un atmiņu klades. Gadsimts laika pēdu. Daudz materiālu atdots Saldus muzejam.
Īpašā vietā – vecākās māsas Lidijas dzejoļu klade. Viņai jau 93, dzīvo Dikļos, vairs neredz, bet prāts ass kā nazis. Dzejoļi atnāk paši, ar katru saistās kāds dzīves notikums, tā, braucot mājās no Sibīrijas, atnācis Sapņojums – par tēvu un pelēkiem tēliem, kas nāk laukā no purviem, taču aiziet atpakaļ…
Izrunājamies no sirds, aizrunājamies tik tālu, ka kundzes atklāj – gribētos šodienas acīm skatīt vietas, kur bijušas – Jercevu, Kuju. Tālu, jā. 700 km uz ziemeļiem pa Jeņiseju. Vai dzīvs vēl kāds no tā laika, to vietu draugiem? Ilga sūrojas – sakontaktējusies ar Dzintru Geku, taču par vēlu, kuģis jau aizpeldējis…
Kas ir Zigrīdas sīkstuma, dzīvesprieka un gaišuma avots? Pirmkārt, apziņa, ka visiem viss labi. Patīk lasīt, adīt un izšūt – tādi rokdarbi sadarināti (daži pat spēlējuši izrādē “Septiņi vakari”). Aizrāvusies ar fotografēšanu – albumi pilni pašas taisītām bildēm. Mūzika – joprojām uzspēlē veco akordeonu.
Bet visīpašākā saikne Zigrīdai ir ar Minceni, kuru kā mazuli atvedusi mazmeita Ieva un kura bijusi tik kautrīga un bailīga, ka, jaušot svešu, noslēpusies uz vairākām dienām, tāpēc iesaukta par Iedomu kaķi. Pret saimnieci, protams, cita attieksme – guļ uz krūtīm, murrā, ārstē aritmiju, bet nu, pēc nesenās vēdera operācijas, blakus, līkumiņā guļot, murrā Zigrīdas puncim – lai ātrāk sadzīst. Ilga smej: “Zvanu mammai, dzirdu – kaut kas burkšķ. Prasu – kas tur? Mums terapijas seanss!”
