Sibīrijā āboli neaug. Saruna ar lietuviešu rakstnieci Jurgu Vili 0
Šajā pavasarī latviešu valodā iznāca neparasta lietuviešu autores JURGAS VILES grāmata “Sibīrijas haiku” (izdevniecība “Liels un mazs”). “Latvijas Avīze” ar rakstnieci satikās februāra beigās Latvijas grāmatu izstādes laikā.
Grāmata ir neparasta vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā ir veidota Austrumeiropā joprojām neierastajā grafikas romāna žanrā. Otrkārt, grāmata stāsta par vienu no traģiskākajiem notikumiem Baltijas 20. gadsimta vēsturē – 1941. gada deportācijām uz Sibīriju, taču domāta pamatā bērnu auditorijai.
Agrā 1941. gada jūnija rītā dusmīgi svešā valodā runājoši karavīri iztriec lietuviešu zēnu Aļģi un visu viņa ģimeni no gultām un pavēl gatavoties tālam ceļam. Tā daudzi jo daudzi lietuvieši pret savu gribu dodas uz Sibīriju. Kādēļ viņus ved projām? Par kādiem noziegumiem? Kur tā Sibīrija ir? Neskaitāmi jautājumi jaucas Aļģim pa galvu. Tur, tālajā un skarbajā zemē, viņa ģimene cenšas izdzīvot, ēdot sasalušus kartupeļus, zupu pasālot ar asarām un sirdi sildot ar dziesmām. Tur dzimst izsūtīto koris “Āboli” un dziedot koristiem dīgst spārni. Reiz daļa no viņiem atgriezīsies dzimtenē…
Kā saprotu, grāmatas pamatā ir reāla jūsu dzimtas – tēva un vecmammas – pieredze. Vai par to jūsu bērnībā mājās runāja?
J. Vile: Grāmatas ievadā var lasīt, ka tēvs man bērnībā stāstīja dažus stāstus, taču viņš izvešanas brīdī bija jaunāks nekā manas grāmatas varonis, pavisam mazs – tēvs aizbrauca uz Sibīriju, kad viņam bija trīs, un atgriezās, kad bija astoņi gadi. Tāpēc viņš neko daudz neatcerējās, un mēs no šiem stāstiem galvenokārt sapratām, ka tā bija smaga dzīve kaut kur tālu no mājām. Es pat neatceros, vai Sibīrija toreiz tika nosaukta vārdā, bet uzaugu ar apziņu, ka man ir noslēpums, ko nedrīkstu pieminēt nekur ārpus mājas – ka tēvs ticis aizvests tālu no mājām un uzaudzis tur. Manā prātā šis noslēpums nebija sevišķi skaidrs, bet kas tāds, par ko gribētos zināt vairāk.
Savukārt vecmamma par izvešanu nestāstīja, viņu tā bija ļoti traumējusi. Kad viņa bija jau pavisam veca, mēs dzīvojām vienā istabā, un viņa naktīs kliedza, reizēm runāja pa miegam. Un tad kādā brīdī vecmamma – tas bija tiešām dīvaini – uzrakstīja dienasgrāmatu par Sibīrijā piedzīvoto. Bija pagājis ilgs laiks, tas notika jau pēc neatkarības atgūšanas. Viņa rakstīja ar zīmuli un tagadnē, it kā tas viss notiktu tajā brīdī. Tā kā viņa jau bija ļoti veca, vecmamma daudz ko neatcerējās, taču pierakstīja, ko atcerējās, un tēvs to pārrakstīja uz rakstāmmašīnas.
Vai bērnībā centāties pati sevi iztēloties šajā realitātē? Mana vecmamma – viņai gan izsūtījums pagāja garām – tik spilgti attēloja 25. marta rītu, ka es to burtiski redzēju acu priekšā…
Jā, – kad izlasīju vecmammas dienasgrāmatu, man bija sajūta, ka arī pati esmu tur bijusi, sāku identificēties ar vecmammu. Es gribēju būt tik stipra sieviete kā viņa, nevis lai mainītu pasauli, bet spētu pieņemt jebkuru situāciju. Izsūtītajiem bija jābūt ļoti stipriem, lai izdzīvotu. Grāmatas pamatā paņēmu vecmammas stāstu, viņas vēlmi ienest gaismu tumsā, tas man bija ļoti svarīgi. Interesanti, ka vecmamma kopumā dzīvi neuztvēra īpaši pozitīvi, un to var labi saprast – viņu izveda, kad aizbēga, viņu noķēra, mocīja, aizsūtīja atpakaļ uz Sibīriju, viņa tika atrauta no ģimenes, zaudēja vīru un piedzīvoja daudz citu sliktu lietu, taču dzīves nogalē savā dienasgrāmatā atcerējās tieši labās lietas, tās, kas deva spēku izdzīvot.
Tā arī līdz šim neesmu bijusi Sibīrijā, bet, ja man jautā, saku, ka jūtos, it kā būtu tur bijusi – tā ir dīvaina, šī sajūta par ceļošanu laikā. Tāpat neesmu īpaši moderna, drīzāk jūtos kā sieviete no tā Sibīrijas ciema, tuvu dabai, kaut gan esmu arī liela ceļotāja, tikai pirms pāris gadiem atgriezos no dzīves ārzemēs. Es vienmēr atgriežos Lietuvā, manas saknes nav pazudušas.
Kad sākāt domāt, ka ģimenes stāsts varētu pārtapt grāmatā? Kā saprotu, tieši laikā, kad dzīvojāt Spānijā?
Viss sākās ap 1990. un 1991. gadu, kad lasīju citu deportēto stāstus. No paša sākuma nebiju īsti domājusi, ka stāstīšu savas ģimenes stāstu, jo tas bija tik personīgi. Taču es pētīju šo laiku, iegāju izsūtījuma stāstos arvien dziļāk. Redzēju, cik ļoti daudzi stāsti atkārtojas. Vecmammas dienasgrāmata, viņas atmiņas lika domāt, ka es varētu kaut ko par Sibīriju uzrakstīt tieši distances dēļ, jo tās nebija pilnas tikai ar nāvi, ar sāpīgiem notikumiem, viņa atcerējās daudz lietu, kas palīdzēja izdzīvot. Man patika šis skats, jo iedeva man, kas to visu nav piedzīvojusi, distanci.
Stāstus, stāstu drumstalas jau biju domājusi diezgan ilgu laiku, kādā brīdī sāku rakstīt scenāriju filmai. Bet, kad domāju par grāmatu, iztēlojos, kādai tai vajadzētu būt, uzreiz zināju, ka gribu rakstīt bērniem domātu darbu.
Man ļoti palicis prātā no grāmatas sākuma stāsts par āboliem…
Lietuvā organizēja ekspedīciju “Misija Sibīrija” – es toreiz arī gribēju braukt, bet netiku, bija ļoti liels konkurss, un grāmata vēl nebija iznākusi. Toreiz izsūtīto stāstiem cauri vijās tieši ābolu motīvs – vai atceraties Lietuvas ābolus, tā bija kā sapņu zeme, jo Sibīrijā āboli neaug. Tas ir motīvs, ko arī mana vecmamma bija ierakstījusi savā dienasgrāmatā.
Stāsts par izsūtījumā līdzpaņemtajiem āboliem nebija īsti manas ģimenes stāsts. Taču, kad pirmo reizi aizbraucu uz tēva bērnības māju, tā bija sagrauta un mājas vietā bija palikušas tikai ābeles. Tas man bija ļoti spēcīgs tēls – šie koki, izsūtītajiem svarīgie augļi, ir izdzīvojuši.
Vai uzreiz zinājāt, ka gribat stāstu zīmējumos?
Sākumā tas, kā iztēlojos grāmatu, bija komikss dialogos. Pati to arī sāku zīmēt, taču sapratu, ka nevarēšu – tas bija milzīgs darbs. Turklāt – nezinu, kā ir Latvijā, bet Lietuvā komikss vēl joprojām “nav grāmata”. Tas ir iemesls, kādēļ izlēmu tomēr grāmatu veidot šādu, lai būtu vairāk teksta. Tagad “Sibīrijas haiku” ir tiktāl apstrādāts, ka tas “ir grāmata”.
Tātad grāmata nebija uzreiz jūsu un Linas Itagaki kopdarbs?
Jā, Linas uzvārda dēļ daudzi domā, ka tieši viņa grāmatā ienesusi japānisko motīvu (smejas). Nē, kad teksts bija gatavs un es biju ļoti detalizēti sarakstījusi, kā, manuprāt, būtu jāizskatās zīmējumiem, kopā ar izdevēju sākām meklēt mākslinieku. Ilgi nevarējām atrast, un tad izdevēja teica, ka pamanījusi internetā jaunu mākslinieci, tikko akadēmiju beigušu meiteni ar japāņu vārdu. Uzmeklējām informāciju par Linu – viņai bija daudz dažādu projektu, bet vēl nevienas grāmatas. Kad satikāmies, viņa pastāstīja, ka jau kopš akadēmijas beigšanas ļoti gribējies ilustrēt kādu grāmatu, bet tas vēl nav izdevies. Viņa ļoti ieinteresējās, kad pastāstījām par “Sibīrijas haiku”. Un, kaut arī tas, ko viņa uzzīmēja kā paraugu, sākumā nemaz nesakrita ar to, ko biju iedomājusies, man tomēr nostiprinājās pārliecība, ka mums tas jādara kopā, jo viņa ļoti, ļoti gribēja to darīt. Tādējādi Linas klātbūtne grāmatā izauga no Japānas motīva.
Viss izdevās ļoti labi. Protams, mēs bijām tālu, jo es tobrīd dzīvoju Spānijā, viņa – Klaipēdā, taču mēs katru dienu sazinājāmies, apmainījāmies ar viedokļiem. Lina ir līdzīga man, arī viņai ļoti svarīgs katrs punkts, katrs komats. Grāmata izskatās tik vienkārša, bet aiz tās ir milzīgs darbs. Mēs smejamies, ka Līnai tā bija gluži kā grūtniecība, jo viņa zīmēja grāmatu deviņus mēnešus. Tas bija ļoti, ļoti intensīvs projekts, ļoti personīgs.
“Sibīrijas haiku” tagad iznācis jau vairākās valodās Eiropā, esat tikusies ar lasītājiem gan Francijā, kur savulaik studējāt, gan citās zemēs. Ko viņi zina par šo mūsu neseno vēsturi, kādus jautājumus uzdod?
Bieži esmu dzirdējusi, ka ārzemniekiem pārmet – kā jūs varat neko nezināt par Latviju, Lietuvu un Igauniju, par izsūtīšanu un okupāciju?! Man nekad nav bijis šādas nostājas, jo mēs arī paši nezinām daudzas lietas par citām valstīm. Es vienmēr pacietīgi skaidroju, cenšos, cik vien labi varu, pastāstīt par savu valsti un tās vēsturi.
Kad studēju, studiju biedriem vairāk stāstīju par neatkarības atgūšanu, bet grāmatas iznākšana, protams, deva ļoti labu iemeslu runāt par Sibīriju, izsūtīšanu. Ar tās palīdzību ir daudz vieglāk runāt par šiem jautājumiem, iepazīstināt cilvēkus citās zemēs ar šo laiku. Prezentācijās Francijā, Itālijā, Vācijā cilvēki bijuši tik ļoti ieinteresēti, uzdod daudz jautājumu un ir teikuši – jūtas tik nokaunējušies, ka zināja par Baltiju, okupāciju un neatkarības atgūšanu, bet par Sibīriju neko. Man ļoti patīk, ka varu nevis lasīt lekciju, bet atbildēt uz tiešām ieinteresētiem jautājumiem. Atceros, kādā skolā Francijā, turklāt ne jau Parīzē, bet Bordo, pusaudži bija tik ļoti ieinteresēti, ka neļāva mums pēc tikšanās beigām iet projām, jautājot vēl un vēl – tā bija gluži kā atšķirīga vēstures stunda. Viņi jautāja, kas pēc tam notika ar manu tēvu, lūdza pastāstīt vēl vairāk. Ļoti līdzīga pieredze bija arī Angulemā, tāpat Itālijā. Es domāju, grāmatas par kādu valsti – tas ir viens no veidiem, kādā vēsture dabiski ienāk lasītāju dzīvē. Viņi izlasa stāstu un tad iet meklēt padziļinātu informāciju. Man šķiet, literatūra ir vislabākais veids, kā pastāstīt citiem par savu vēsturi.
Sacījāt, ka tā arī vēl neesat bijusi Sibīrijā. Vai varat iedomāties, ka “Sibīrijas haiku” tiktu iztulkota krieviski?
Bet tā jau ir iztulkota, tā es dzirdēju! Nezinu gan vēl, kad tiks izdota – Linai būs ļoti daudz darba, jo visu, kas rakstīts “burbuļos”, viņa katrā valodā ieraksta ar roku. Tā ir traka doma, bet, kad norimsies pašreizējā situācija pasaulē, man gribētos sarīkot grāmatas atvēršanu tur, kur mana ģimene bija izsūtīta..
