SIA “Daiļrade koks” ir viens no lielākajiem un veiksmīgākajiem Latvijas mēbeļu ražotājiem 0
Uģis Krūms, žurnāls “Baltijas Koks”
Kopš uzņēmuma dibināšanas 1994. gadā uzņēmumu vada Andris Jansons. Viņš uzsver, ka šajā laikā ir izdevies uzbūvēt konkurētspējīgu mēbeļu rūpnīcu.
Kas šobrīd ir Daiļrade Koks
Pašlaik SIA Daiļrade Koks centrālais birojs ir Rīgā, bet produkcija tiek ražota piecās rūpnīcās. Divas ražotnes ir Tukumā, pārējās trīs reģionos – Vaiņodē, Valmierā un Viļakā. Vēl kā uzņēmuma Daiļrade Koks atsevišķas struktūrvienības Rīgā darbojas mēbeļu veikals Čiekurs un mēbeļu furnitūras veikals DK Furnitūra.
Veikals Čiekurs dibināts pirms 20 gadiem, un, atceroties to laiku, gan jau daudzi atpazīs skanīgo reklāmu par Čiekuru Čiekurkalnā. Latvijas mērogiem tas joprojām ir pietiekami liels un moderns mēbeļu veikals ar 2000 kvadrātmetru platību. Tur tiek tirgotas gan SIA Daiļrade Koks, gan citu ražotāju dizaina mēbeles. Uzņēmuma Daiļrade Koks ražojumi ir apmēram puse no tur pārdodamā sortimenta. Tiesa, tā ir tikai neliela daļa no uzņēmuma ražojumu kopējā klāsta.
Savukārt furnitūras vairumtirdzniecība ir viena no uzņēmuma Daiļrade Koks biznesa daļām. Latvijā 90. gadu sākumā šis segments bija vāji attīstīts un līdz ar to pavērās iespēja ieņemt brīvu nišu – kļūt par pasaulē pazīstamu furnitūras ražotāju pārstāvjiem. Tā joprojām ir laba iespēja gan saņemt jaunāko informāciju par furnitūras piedāvājumiem tirgos, gan apgādāt arī savus uzņēmumus.
Pērn kopējais SIA Daiļrade Koks apgrozījums, salīdzinot ar 2020. gadu, pieaudzis par 24 procentiem, pārsniedzot 31 miljonu eiro, no kuriem vairāk nekā 26 miljoni nāca no eksporta. Pieaugums pret iepriekšējo gadu bija vairāk nekā 6 miljoni eiro. Protams, kā skaidro uzņēmuma Daiļrade Koks valdes priekšsēdētājs Andris Jansons, šo pieaugumu daļēji ietekmējis mēbeļu cenu kāpums, taču veiksmes pamatā ir ieguldījumi tehnoloģijās un darba ražīguma kāpināšana, protams, arī labvēlīga tirgus situācija.
Kuģis nogrima, laivas palika
Jāatgādina, ka uzņēmuma Daiļrade Koks vēsture aizsākās 1994. gadā. Tolaik lielas pārmaiņas pārdzīvoja kādreiz patiesi jaudīgā suvenīru ražošanas apvienība Daiļrade. Tajā 80. gados bija nodarbināti aptuveni desmit tūkstoši cilvēku, no kuriem apmēram puse bija mājražotāji. Taču tad milzim – Daiļradei – pamatus zem kājām sašķobīja PSRS tirgus sabrukums un kooperatīvu kustība. Mājražotāji pārtapa par privātuzņēmējiem un kooperatoriem un uz Daiļradi nesa tikai to, ko paši nekur nevarēja pārdot.
Grimstot lielajam kuģim, tika organizēti vairāki nelieli uzņēmumi. Vienā no tiem, būtībā laiviņā, apvienojot Daiļradesražotnes Vaiņodē, Pļaviņās un Siguldā, izveidojās uzņēmums Daiļrade Koks. Pašlaik no trim minētajā ražotnēm Daiļrade Koks gan vairs saglabājusi tikai vienu – Vaiņodē, taču arī tā ir pārbūvēta.
Jau sākumā bija skaidrs, ka jaundibinātais uzņēmums nenodarbosies ar suvenīriem, bet gan ar mēbeļu ražošanu, turklāt eksportam. Protams, kā norāda Andris Jansons, tas nebija tik vienkārši, jo uzņēmuma struktūrvienībās daļas piederēja gan valstij, gan Valsts kultūrkapitāla fondam, gan privātpersonām. Turklāt katrai no apvienotajām ražotnēm bija iekrājušies parādi, jo īsta biznesa ar suvenīriem vairs nebija. Laiki, kad visā Padomju Savienībā, bet visvairāk Krievijā tika tirgoti, piemēram, Daugavpilī ražotie kaķi-barotāji, kas tupēja žiguļu aizmugures logā un kustināja galvu, bija beigušies. Liktenīgu lomu nospēlēja arī inflācija.
Kā atzīst Andris Jansons, skaidrs, ka ar tagadējo pieredzi vieglāk būtu bijis visu pamest, kā ir, un sākt no pašiem pamatiem, jo pārņemtās ražotnes bija piemērotas suvenīru ražošanai, nevis mēbeļu. Turklāt tajā laikā arī naudas Latvijā nebija. Vienīgā iespēja, kā tikt pie reāla finansējuma ražošanas attīstībai, bija G24 kredīts, kuru izdevās dabūt un vēlāk arī atdot.
Pamatu, kāpēc Andrim Jansonam kopā ar Juri Naglu izdevās dibināt jaunu uzņēmumu un sākt mēbeļu ražošanu, pirmkārt, nodrošināja iespēja piesaistīt kvalificētu darbaspēku – pietika cilvēku, kas gribēja un prata strādāt. Otrkārt, bija pieejami lēti izejmateriāli un energoresursi. Protams, tolaik nevienam nebija tādu zināšanu kā tagad par eksportu, pasaules tirgiem, mārketingu un modernajām tehnoloģijām. Ja toreiz būtu iespējams tāds pagātnes un mūsdienu apvienojums, iespējams, pašlaik varētu izdarīt daudz vairāk, domā Andris Jansons.
Viņš piemin, ka Latvija kādreiz bija vadošā mēbeļu ražotāja Baltijas valstīs, priekšā Igaunijai un Lietuvai. Tagad tā nav. Kāpēc, piemēram, Lietuvā mēbeļu rūpniecība ir daudz jaudīgāka nekā pie mums? Vienkārši tur 90. gadu pirmajā pusē nebija tādas šoka terapijas kā pie mums. Rezultātā daudz kas no tā, kas pie mums rūpniecībā izputēja, Lietuvā saglabājās. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc Lietuvā ienāca tāds globāls spēlētājs kā Ikea. Tagad ap šo zīmolu radīts plašs mēbeļu ražotāju kopums, bet Latvijā ar Ikea sadarbojas tikai viens uzņēmums – Avoti SWF Lizumā.
Pamats daudzveidīgam piedāvājumam
Nostāties uz kājām un atdot parādus SIA Daiļrade Koks, kā teic Andris Jansons, palīdzējusi dažādu veiksmīgu apstākļu sakritība. Vispirms izdevās atrast noieta tirgu Rietumeiropā un Skandināvijā. Tagad tas kopumā aptver 20 pasaules valstis. Svarīgākie noieta tirgi ir Dānijā, Zviedrijā, Vācijā, Francijā un ASV. Pašlaik tiek eksportēts vairāk nekā 90 procentu uzņēmuma Daiļrade Koks produkcijas.
Būtisks solis uz priekšu tika sperts 2004. gadā, kad Daiļrade Koks nopirka bijušo Valmieras mēbeļu kombināta rūpnīcu Valmieras mēbeles. Rūpnīca galvenokārt ražoja finierētas mēbeļu detaļas, kādu iepriekš SIA Daiļrade Koks sortimentā nebija. Gadu gaitā šajā ražotnē arvien vairāk tika attīstīti šādi produkti, pamatā savienojot ar masīvkoka un krāsotu detaļu akcentiem. Pērn ražotnes modernizācijā tika ieguldīti vēl gandrīz divi miljoni eiro, pilnībā nomainot vecās krāsošanas un lakošanas tehnoloģijas ar jaunām, daudz modernākām un energoefektīvākām.
Tad sekoja 2007. un 2008. gada krīze un bankrotēja mēbeļu uzņēmums Sāga. Vairākus gadus Tukuma ražotnes korpusi stāvēja pamesti, līdz 2011. gadā tie nonāca uzņēmuma Daiļrade Koks īpašumā. Iegādājoties bijušo Sāgas rūpnīcu, SIA Daiļrade Koks pavērās iespēja dažādot savas tehnoloģiskās iespējas ar liekti līmētām detaļām. Šobrīd šīs ražotnes teritorijā ir izveidotas divas rūpnīcas – viena liekti līmētām detaļām, viena krāsotām korpusa mēbelēm, kā arī loģistikas centrs un noliktavas.
Pirmsākumos Daiļrade Koks tirgū piedāvāja praktiski tikai masīvkoka – priedes un nedaudz bērza – mēbeles. Taču, vērojot tirgus situāciju, tika pieņemts lēmums arvien vairāk paplašināt uzņēmuma tehnoloģiskās iespējas, jo mūsdienu mēbeļu dizainā bieži sastopas dažādi materiāli un tehnoloģijas. Tāpēc, šodienas acīm vērtējot aizvadīto gadu lēmumus, tie viennozīmīgi bija pareizi un ilgtermiņā atmaksājas.
Ikdienas darbs un uzņēmuma filozofija
«Mūsu uzskati par lietu kārtību uzņēmējdarbībā pēdējo desmit gadu laikā noteikti nav mainījušies,» teic Andris Jansons. Reiz kādā intervijā presē, runājot par ražošanu, viņš sacījis, ka mēbeles par zemu cenu labā kvalitātē būs nezin kad. Laikā un lēti būs štrunts. Atliek trešais variants – ātri, kvalitatīvi, bet vairs ne lēti.
Daiļrade Koks sevi pozicionējusi tieši kā ražotāju, izpildot daudzu rietumu pasaules mēbeļu zīmolu pasūtījumus. Tādu ražojumu ir vairāk nekā puse. Vēl ir daļa produktu, kurus dizainējuši un prototipus izveidojuši uzņēmuma Daiļrade Koks speciālisti. Tie tiek pārdoti caur veikaliem vai interneta katalogiem, kuru īpašnieki vaicā, kādus produktus izplatīšanai uzņēmums var piedāvāt Vācijā, Francijā vai citur. Tādas kopā ar klientu izveidotas mēbeļu kolekcijas ir, piemēram, Scandic un Venta, kuras var nopirkt Vācijā, Austrijā un citur.
Pēc 2007. un 2008. gada krīzes Daiļrade Koks arvien lielāku vērību velta tieši bērnu mēbeļu segmentam. Jārēķinās, ka pirmajām bērniem domātajām mēbelēm izmantošanas laiks ir salīdzinoši īss, bet, lai tās ražotu, nepieciešami drošības sertifikāti, to izgatavošanā tiek izmantoti īpaši materiāli, un drošām jābūt mēbeļu konstrukcijām. Tāpēc nevar tā vienkārši izdomāt: rīt sākšu ražot bērnu mēbeles, un tik uz priekšu. Pirms tam jāiegulda rūpīgs darbs, un tas uzņēmumam ļāvis šajā nišā darboties jau vairāk nekā piecpadsmit gadu.
Savukārt pusaudžu mēbelēm visu laiku jābūt stilīgām un jārēķinās, ka nāks nākamā paaudze ar pavisam citu gaumi. Līdz ar to tirgus niša bērnu un pusaudžu mēbelēm ir ļoti plaša.
Pēdējo gadu tirgus notikumi arī likuši uzņēmumam pārvērtēt savus stratēģiskos mērķus. Andris Jansons skaidro, ka uzņēmuma mērķis šobrīd nav tik daudz pasaulē iziet ar savu zīmolu, kā būt uzticamiem ražotājiem. Viņaprāt, mēbeļu bizness, tāpat kā banku bizness, ir saistīts ar savstarpēju uzticēšanos. Un tā tikai pirmajā brīdī šķiet, ka mēbeļu tirgus ir bezgalīgs. Aizbraucot, piemēram, uz starpatautisko mēbeļu izstādi Ķelnē vai Milānā, var sastapt apmēram divas trešdaļas šajā biznesā iesaistīto, starp tiem arī daudzus savus partnerus. Ja tu esi ražotājs, kas piedāvā produktu par pieņemamu cenu, labā kvalitātē un norunātajos termiņos piegādā apsolītās preču partijas, tā ļaujot arī citiem nopelnīt, tad visi ir apmierināti ar tavu darbu. Līdz ar to ir garantija, ka jau esošie klienti pie jums izdarīs arī nākamos pasūtījumus un, ļoti iespējams, viņiem pievienosies jauni pasūtītāji ar saviem projektiem.
Tieši tā Daiļrade Koks sāka sadarbību ar lielu Dānijas vairumtirgotāju, kas iepriekš bērnu mēbeles pasūtīja pie ražotājiem Ķīnā, bet jau astoņus gadus bērnu mēbeles pasūta tieši uzņēmumam Daiļrade Koks. Savstarpējā uzticēšanās ir ilgtermiņa sekmīgu biznesa attiecību pamatā.
Cenu amerikāņu kalniņi un stresa izjūta
Ja ir runa par pēdējiem mēnešiem, to, kas noticis ar cenām, daudzi sauc par amerikāņu kalniņiem. Divkāršs un pat trīskāršs cenu pieaugums, kāds bijis zāģmateriāliem, saplāksnim, skaidu platēm, var beigties ar hiperinflāciju. Ko tas ikdienā nozīmē ražotājam? Vispirms jau ir grūti prognozēt izstrādājumu cenas, lai gan par to jau iepriekš bijusi vienošanās ar pasūtītāju. Bet ko darīt, ja, piemēram, materiālu piegādātāji sola materiālus atvest, taču piebilst, ka to cena būs zināma vēlāk? Jebkurā gadījumā pasūtītās mēbeles ir jāsaražo, bet, izrādās, iepriekš sarunātā produkta cena nesedz materiālu un ražošanas izmaksas. Tāpēc salīdzinoši neilgā laikā SIA Daiļrade Koks nācies lūgt produkcijas pircējiem atrast iespēju paaugstināt izstrādājumu cenas. Tas viss dzīvi padara stresa pilnu. Turklāt mēbeļu vairumpircēji ir tikai daļa ķēdes – aiz viņiem ir izplatītāji un veikali, kam bieži ir savas saistības un noslēgti līgumi.
2022. gada sākums ir atnesis enerģijas avotu cenu kāpumu un augošas transporta izmaksas. Tas nozīmē, ka dažādos tempos un pozīcijās pieaugs ražojumu cenas. Tās ir augušas arī piegādēm no Ķīnas. Diemžēl ir redzams, ka bez Ķīnas ekonomikas mēs vairs izdzīvot nevaram. Ja Ķīnā ražotas mēbeles transporta un citu sadārdzinājumu dēļ kļūst arvien dārgākas, tas pats attiecas uz furnitūru un dažādām ražošanai nepieciešamām komponentēm, arī ražošanas iekārtu rezerves daļām. Un tad var izjust, ko nozīmē, ja ražošana visā pasaulē ir saistīta ar vienotām loģistikas ķēdēm. Piemēram, tikai Ķīnā ražo vienu noteiktu komponenti ūdens cietējošajai krāsai. Ja tā netiek piegādāta vācu kompānijai, kas ražo krāsu, tā netiek saražota, bet bez atbilstošas krāsas apstājas arī krāsošanas līnijas uzņēmumā Daiļrade Koks.
Cilvēku vienkārši nav
Pašlaik SIA Daiļrade Koks ir vairāk nekā 650 darbinieku. Darbs ražošanā, kur produktam tapšanas laikā nepieciešams cilvēka rokas pieskāriens, būtu vēl lielākam cilvēku skaitam. Taču rinda uz brīvajām darbavietām uz ielas nestāv. Turklāt, lai cilvēks varētu strādāt ar CNC darbgaldu, viņš ir jāapmāca, bet šos operatorus mēdz pārpirkt citi uzņēmumi, un jāmeklē veidi, kā viņus noturēt. Piemēram, mēbeļu ražotnē Viļakā, kur Daiļrade Koks ir lielākais darba devējs, uzņēmumā strādā aptuveni 60 cilvēku, kuriem ir konkurētspējīga alga un sociālā aizsardzība. Tajā pašā laikā grūti atrast cilvēkus, kas prot strādāt ar datoru. Labi, ka Daiļrade Koks ir liels uzņēmums un ar IT lietām iespējams palīdzēt no centra, bet problēmas jau tik un tā paliek.
Šādā situācijā Daiļrade Koks cenšas sadarboties ar arodskolām, aicināt praksē jaunos strādniekus. Taču izskatās, ka jauniem cilvēkiem pašlaik ir lielāka interese par darbu bankā vai apkalpojošajā sfērā, nevis ražošanā. Bet jāsaprot, ka ražošana, lauksaimniecība, mežizstrāde, būvniecība ir tautsaimniecības mugurkauls. Bez tā jau nekas nerodas. Bet šī situācija ir mūsu izglītības sistēmas spogulis. Ja skolā tiek runāts par kompetenču izglītību, bet jaunam cilvēkam ļauj nemācīties fiziku, viņš nekad nebūs inženieris. Un ko neizglītots cilvēks īsti darīs pie ražošanas līnijas, kuras izmaksas ir daudzos simtos tūkstošu eiro?
