Dace Terzena: Šī traģēdija katru izgaismojusi pēc nopelniem 0
Savulaik lasot Melānijas Vanagas skarbo izsūtījuma hroniku “Veļupes krastā”, mani dziļi aizkustināja kāda epizode – par ķiplokiem. Kā no dzimtenes tuvinieku rūpīgi gādātā brīnumauga galviņas vārda burtiskā nozīmē izglābušas izsūtījumā nomocītu cilvēku dzīvību.
Šopavasar 25. martā, kad aprit jau 70 gadi, kopš uz Sibīriju no Latvijas 31 vilciena sastāvā izveda gan zīdaiņus, gan nespēcīgus sirmgalvjus, gan ļaudis spēka gados, pieminam desmitiem tūkstošu komunistiskā genocīda upuru.
Bet, manuprāt, tā ir arī īstā diena, kad piemiņas un pateicības lokā ietvert tos, kuri, tēlaini izsakoties, kaut ar “ķiploka galviņu” atbalstījuši izsūtītos.
Jo runa jau nav tikai par pārtikas un drēbju sūtījumiem, ko pašaizliedzīgi gādāja mājās palicēji. Vai gan varēja citādi, ja uz spēles bija tuvinieku dzīvība?
Jāpiemin arī tie simti un tūkstoši cilvēku, kuriem šajā laikmeta drāmā ir ne mazāk svarīga loma, tāpēc ka viņi, apliecinot patiesu cilvēcību, palīdzēja izsūtītajiem gan Sibīrijā, gan pēc viņu atgriešanās – dzimtenē.
Kas nu to, par laimi, piedzīvoja.
Padomju okupācijas vara ne tikai salauza mūsu tautas brāļu likteņus, bet arī uzspieda “tautas ienaidnieka” zīmogu, dzimtenē viņus gaidīja dzīves vietas un darba iespēju ierobežojumi, katrs varēja norādīt uz viņiem ar pirkstu, izstumt, nereti nelaimīgos sodīja ar atkārtotu izsūtījumu.
Būtībā represijas turpinājās.
Okupācijas varas pārspēka priekšā, protams, bija vienkāršāk no šiem apzīmogotajiem turēties pa gabalu. Daudz grūtāk, nekomfortablāk un riskantāk – palīdzēt, kā vien iespējams. Par ļaudīm, kas bez garām ceremonijām un sirdsapziņas pārmetumiem iekārtojušies izsūtīto kaimiņu/ciema ļaužu mājās, dzirdēts ne mazums.
Citiem tur vienkārši ierādīja mitekļus, un bija ērti nedomāt, kas mājās dzīvojis pirms tam. Neparastāks ir šāds stāsts: kādreizējās saimniekmājas jaunie iemītnieki saspiedušies ciešāk, lai atbrīvotu istabas bijušajiem saimniekiem, kuri atgriezušies no izsūtījuma. Cieņas dēļ.
Kopš melnās dienas aizritējuši daudzi gadu desmiti. Bet šī lappuse mūsu prātos un sirdīs nekad nebūs aizvērta, jo katra, burtiski katra izsūtītā liktenis simtiem neredzamām saitēm ir saistīts ar citu ļaužu likteņiem – tiem, kas palīdzēja. Un tiem, kas nodeva.
Tiem, kas cerēja un gaidīja mājās. Un tiem, kas parādīja durvis. Šī traģēdija katru izgaismojusi pēc nopelniem. Un skar arī tad, ja tiešā veidā paša ģimenē neviens it kā nav cietis.
Tas ir mūsu asinsritē, jo mēs, to dienu liecinieku un līdzdarboņu, varoņu un čukstētāju, dižo un sīko, košo un pelēko pēcnākamie, tepat vien visi esam.
Ar traumu, kas vienas vai pat vairāku paaudžu laikā tā vienkārši nav izdzīvojama.
Tāpēc ir bezgala svarīgi, kā saviem bērniem stāstām par šķietami jau laika patinas skartajiem notikumiem. Un svarīga ir katra liecība, kuru nododam tālāk. To nevar būt par daudz. Un svarīga ir katra filma, kura par traģisko laikmetu jau uzņemta un vēl taps.
Katrs skaņdarbs, kas nojauc laiku robežas un apliecina – mēs visi esam viens. Laika upē nav tāda “vakar” un “šodien”.
Un neviens nav “brīvstāvošs”. Jo tikko tu piedzimsti, tu peldi un ķepurojies mūsu vienīgajā, mūsu kopīgajā stāstā, kas jau tad, kad tevis vēl nebija, bija arī par tevi.
