Plēsnieks: Šobrīd vēl izbaudu, bet nākamnedēļ jāvirzās uz svaru zāli 1
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Svarcēlājs Artūrs Plēsnieks pirms Tokijas olimpiskajām spēlēm prognozēs netika minēts starp tiem Latvijas sportistiem, kurš mājup varētu braukt ar medaļu kaklā.
Par sešnieku bija cerības, bet beigās ar raksturu izcīnīta bronza. Nozīmīgākā medaļa 29 gadus vecā ventspilnieka līdzšinējā karjerā.
“Uzmanība no apkārtējiem ir tik liela kā nekad manā līdzšinējā dzīvē. Tās ir neticamas sajūtas. Medaļas Eiropā un pasaulē man bijušas arī pirms tam, bet šī ir svarīgākā, jo tagad tikai sāku apjēgt, ka šī nav parasta medaļa. Olimpiskā medaļa tomēr ir olimpiskā medaļa. Tagad es esmu kļuvis diezgan pieprasīts cilvēks,” sarunā ar “Latvijas Avīzi” priecīgs ir Plēsnieks.
“Tagad jūtos lieliski, beidzot arī mazliet atpūties un, galvenais – varu vairāk pavadīt laika kopā ar ģimeni.”
Uzreiz pēc veiksmīgā starta Tokijā grafiks bijis ļoti saspringts.
“Pēc starta ievilkās dopinga analīžu nodošana, vairāk nekā stundu, pēc tam jau bija beiguši kursēt autobusi, un vēl pusotru stundu gaidījām taksometru, kas aizveda uz olimpisko ciematu. Tur mani apsveica komandas biedri, tad atlika vien kravāt mantas un pēc piecām stundām jau bija jādodas uz lidostu, tāpēc, atgriežoties mājās, nogurums bija pamatīgs. Jau mājās bija tāds nogurums, ka ar sievu tikai pasēdējām un parunājām, jo bija ļoti vēls. Sieva pirms tam bija darbā, tikai paguva puiku izņemt no dārziņa un doties uz Rīgu ar Ventspils delegāciju uz sagaidīšanu, tāpēc, esot visiem trim kopā, bijām laimīgi, bet noguruši. Tagad uzmanība ir liela, nedēļas nogalē mani sveica Ventspils pilsētas svētkos. Patīkami, cilvēki nāca klāt, biju pārsteigts, cik daudziem mans sniegums ir svarīgs,” gandarīts ir svarcēlājs.
Ar iekšēju mieru
Artūram šīs bija trešās olimpiskās spēles karjerā. Pirms deviņiem gadiem Londonā viņš izcīnīja piekto vietu, 2016. gadā Rio bija astotais, nu kārtīgs solis augšup. Tokijas pasākums noritēja Covid-19 pandēmijas apstākļos, tomēr olimpisko gaisotni varēja just.
“Protams, jutām Covid-19 klātbūtni, jo diezgan strikti tika uzpasēts, lai visur ir maskas, uz katra stūra dezinfekcijas līdzekļi. Vienīgais, kas mani izbrīnīja, ka nebija ziepju un šampūnu, bet tas sīkums. Ēdināšana bija labāka nekā pirms pieciem gadiem Riodežaneiro, bet nevar salīdzināt ar Londonu, kur tā bija perfekta. Organizatoriskā kvalitāte, transports, sporta bāzes bija patiešām kvalitatīvas, labāk nekā Rio.
Olimpisko gaisotni mums raisīja citu sportistu starti, arī atmosfēra ciematā. Jā, nebija skatītāju tribīnēs, bet tas netraucēja koncentrēties un izbaudīt olimpiādi. Sajūtas bija ļoti labas, arī rīkotāji bija pacentušies, kaut vai ar sveicieniem katram dalībniekam dzimtajā valodā. Domāju, ka televīzijā arī tas viss izskatījās labi,” spriež Plēsnieks.
Pie bronzas medaļas viņš tika ar grūšanas pēdējā piegājienā paceltiem 230 kg, kas ir jauns personīgais un Latvijas rekords.
“Pirms sacensībām es jutu, ka ir spēks un varu. Raušanā pēdējais piegājiens neizdevās, bet tas nebija nekas traks, lai gan tobrīd biju septītais. Ekrānā redzēju, kāda ir tā brīža situācija, visu kontrolējām. Zināju, ka grūšana ir mans vingrinājums, cerība bija, atlika tikai parādīt maksimumu un atdot visus spēkus. Tas izdevās. Pirms pēdējās grūšanas jau zināju, kā man labāk rīkoties.
Noderēja pieredze, jo citreiz tādos brīžos sasteidzu ar celšanu no krūtīm. Šoreiz biju gatavs visu izdarīt mierīgi, tā, lai tiesnešiem nav kur piesieties. Tā arī izdevās – paņēmu stieni uz krūtīm, nedaudz pastāvēju, lai neizlaistu rokas pārāk zemu un stienis nesāktu slīdēt no krūtīm, bet smuki aizietu augšā. Milzīgs paldies trenerim Eduardam Andruškevičam, kurš savu darbu ar svaru pieteikšanu paveica perfekti.
Tā ir nervozākā lieta, jāseko līdzi, jārēķina. Noteikti daudz palīdzēja fizioterapeits Arnis Noveičuks, kurš ir pieredzējis šajās spēlītēs. Arī viņš sekoja līdzi citu dalībnieku pieteiktajiem svariem. Mēs jau sākām gatavoties 232 kg smagumam, un tieši Arnis, šķiet, pirmais ievēroja, ka medaļai derēs arī ar mazāku svaru, jo tiesneši bulgāram pēdējo mēģinājumu neieskaitīja. Tas ir ļoti labi, ka sacensību laikā palīdz divi cilvēki,” pateicības vārtus pauda Plēsnieks.
Nākamais mērķis – Parīze
Pēdējo piecu gadu laikā Plēsnieks pārvarējis dažādas grūtības, tostarp abu plecu operācijas. Vienubrīd pat bija iezagusies doma, ka svarcelšanai pēc Tokijas jāliek punkts, taču vēl pirms olimpiskajām spēlēm viņš sapratis, ka turpinās.
“Šonedēļ vēl gribas atpūtu, bet nākamnedēļ jau sevi virzīšu uz svaru zāles pusi un jāsāk kaut ko darīt. Nākamais lielais plāns ir Parīze 2024. gadā. Jāsagaida, kas notiks augusta beigās Starptautiskās svarcelšanas federācijas (IWF) kongresā, kur tiks mainīti organizācijas statūti. Svarcelšanai šis nav vieglākais brīdis, jo ir izskanējušas runas, ka mūsu sporta veidu var izslēgt no olimpiskās saimes.
Tas saistīts ar daudzajiem dopinga gadījumiem un iepriekšējo IWF vadītāju, kurš 20 gadus strādāja tikai savā labā, izveidojot sistēmu, kurā dopinga lietotāji ar lielu naudu varēja atpirkties. Par laimi, šobrīd IWF notiek pašattīrīšanās, taču tās sekas nevar tik ātri izlabot. Šobrīd ir skaidrs, ka tiks mainītas svara kategorijas, atstājot tikai piecas, samazinot arī sportistu skaitu. Redzēs, kā tas skars mana svara sportistus.
Tur arī būs cīņa, jo mazākās svara kategorijās vairāk startē Āzijas valstu sportisti, līdz ar to aziāti gribēs saglabāt vairāk mazos svarus, bet smagajos svaros vairāk ir eiropieši un amerikāņi, kas noteikti cīnīsies par savām interesēm. Redzēs, kā tas viss beigsies,” par svarcelšanas nākotni vēl ir neskaidrības.
