Šī gada kopējā vidējā gada inflācija varētu pārsniegt 12%, prognozē EM 0
Ekonomikas ministrija (EM) prognozē, ka šī gada kopējā vidējā gada inflācija varētu pārsniegt 12%, aģentūrai LETA norādīja ministrijā.
EM paredz, ka tuvākajos tuvākajos mēnešos cenu izmaiņas turpinās pārsniegt sezonālo svārstību līmeni. Galvenā ietekme uz cenu pārmaiņām joprojām būs saistīta ar pasaules cenu kāpumu energoresursiem un pārtikai, ko lielā mērā ietekmēs ģeopolitiskā spriedze reģionā saistībā ar Krievijas agresiju Ukrainā.
Sagaidāma arī to pakārtotā ietekme uz rūpniecības preču un pakalpojumu cenām.
Jau ziņots, ka patēriņa cenas šogad aprīlī salīdzinājumā ar martu Latvijā pieaugušas par 2,2%, bet gada laikā – šogad aprīlī salīdzinājumā ar 2021.gada aprīli – patēriņa cenas palielinājušās par 13%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.
Vienlaikus 12 mēnešu vidējais patēriņa cenu līmenis, salīdzinot ar iepriekšējiem 12 mēnešiem, aprīlī pieaudzis par 6,6%.
Banku analītiķi: Šogad inflācija Latvijā turpinās kāpt
Šogad inflācija Latvijā turpinās kāpt un tās stabilizācija vai samazināšanās gaidāma vien gada nogalē, aģentūrai LETA atzina banku analītiķi.
“SEB bankas” ekonomists Dainis Gašpuitis norāda, ka inflācija ir satraucoši augsta visā eirozonā, bet Baltijā tā ir starp augstākajām. Eirozonā inflācija aprīlī sasniedza 7,5%, Latvijā 13%, Lietuvā 16,8%, bet Igaunijā pat visus 19%.
Latvijā lielākā ietekme uz inflāciju aprīlī bija cenu kāpumam pārtikai, transportu, mājokli, dažādu preču un pakalpojumu grupai, alkoholiskajiem dzērieniem, restorānu un viesnīcu pakalpojumiem, veselības aprūpei, kā arī apģērbam un apaviem. Trīs galvenās grupas veidoja 10,3 procentpunktus no kopējās inflācijas, attiecīgi pārtika – 4,46 procentpunktus, transports 3,23 procentpunktus un mājoklis ar 2,61 procentpunktu.
Attiecībā uz inflāciju tuvāko mēnešu laikā labu ziņu nebūs, uzsver Gašpuitis. Lai gan inflācija visā eirozonā ir paplašinājusies, to joprojām galvenokārt virza enerģija un pārtika un citas preces. Turklāt aprīlī pārtikas cenu kāpums bija augstākais jebkurā mēnesī pēdējo 20 gadu laikā. Latvijā pārtikas cenu kāpums aprīlī gada laikā sasniedza 3,8%. Nedaudz zemāks kāpums ar attiecīgi 3,7% un 3,6% bija vērojams 2007.gada oktobrī un novembrī.
“Visas pazīmes liecina, ka pārtikas dārdzības pieaugums sevi nav izsmēlis, jo tajās vēl izpaudīsies Ukrainas kara radītās sekas. Grūti novērtēt arī enerģijas un preču cenu pieauguma blakusefektus. Tādējādi inflācijas kontekstā dominēs augšupvērsti riski,” pauž Gašpuitis.
Ekonomists brīdina, ka augstā inflācija arvien nopietnāk sāk apdraudēt mājsaimniecību pirktspēju, īpaši smags sitiens ir iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem. Gašpuitis uzskata, ka tādēļ neizbēgami būs nepieciešama limitēta valsts iejaukšanās, lai mīkstinātu enerģijas un pārtikas cenu pieaugumu. Ekonomista ieskatā, mērķēti pasākumi noteikti ļaus efektīvāk izlietot budžeta līdzekļus, tomēr noteiktos apstākļos, piedzīvojot nesamērīgus cenu lēcienus pārtikai vai enerģijai, arī vispārināti atbalsta pasākumi var būt nepieciešami. Tas gan nebūšot viegli panākams ierobežoto fiskālo iespēju dēļ.
Ģeopolitiskās situācijas dēļ energoresursu cenas saglabāsies paaugstinātas. Gašpuitos norāda, ka saspringtākais laiks solās būt gada beigas, kad enerģijas patēriņš pasaulē ir visaugstākais.
“Ilgtermiņā nav lielas atšķirības, vai par dārgo enerģiju apmaksā valsts vai iedzīvotāji. Tā kā esam enerģijas importētājvalsts, tuvākajos gados paralēli jaunu jaudu izveidei, pastiprinātai uzmanībai ir jābūt efektīvai energotaupības un energoefektivitātes jautājumu risināšanai,” uzskata Gašpuitis.
Viņš piebilst, ka mājsaimniecības tikmēr patēriņa nodrošināšanai pievērsīsies uzkrājumiem. Tad sekos lielāku pirkumu pārskatīšana un atlikšana. Gašpuitis prognozē, ka, paaugstinātai inflācijai turpinoties, nonāksim situācijā, kad cilvēki samazinās citu preču patēriņu, sabremzējot ekonomisko aktivitāti. Tomēr inflācijai nākamgad vajadzētu sākt palēnināties, enerģijas un pārtikas cenām ir jāstabilizējas.
Gašpuitis informē, ka ir atsevišķas pazīmes, ka inflācijas kāpums eirozonā varētu sākt stabilizēties. 2021.gada sākumā bija lieli cenu pieaugumi, kas pamazām izzudīs no 12 mēnešu rādītājiem. 2022.gada beigās un 2023.gada sākumā šādi bāzes efekti veicinās izteiktu inflācijas palēnināšanos, kas nākamā gada vasarā var nozīmēt inflācijas sarukšanu eirozonā līdz aptuveni 2%. Latvijā tā varētu saglabāties augstāka, jo šeit būs straujāks darbaspēka izmaksu kāpums, prognozē ekonomists.
Bankas “Citadele” ekonomists Mārtiņš Āboliņš skaidro, ka pasaules pārtikas, degvielas un citu energoresursu cenu pieaugums joprojām veido lielāko daļu no cenu kāpuma Latvijā, taču straujais izmaksu kāpums liek arvien vairāk celt cenas arī citās nozarēs, un aprīlī pakalpojumu cenu inflācija Latvijā sasniedza 6,4%.
Diemžēl, atzīst ekonomists, resursu cenu kāpums pasaulē turpinās un tuvākajos mēnešos cenas Latvijā cenas turpinās kāpt, savukārt augstākais inflācijas līmenis varētu tikt sasniegts vasaras beigās vai rudens sākumā. Pēc Āboliņa prognozēm, inflācija Latvijā šogad varētu būt 12-14% robežās.
Aprīlī līdzīgi kā iepriekšējos mēnešos visstraujāk Latvijā auga energoresursu cenas, norāda Āboliņš. Salīdzinājumā ar pērno gadu dabasgāzes cenas Latvijā aprīlī palielinājās par 71,2%, cietā kurināmā – 45,9%, degvielas – 45,7% un siltumenerģijas – 27,9%. Papildus tam aprīlī pārtikas cenu inflācija sasniedza 17,7%.
Ekonomists skaidro, ka Krievijas iebrukums Ukrainā ir viens no iemesliem, kādēļ pasaules resursu cenu kāpums pēdējos mēnešos ir bijis tik straujš, un šī kara attīstība noteikti ietekmēs visas pasaules ekonomikas tālāko attīstību. Vienlaikus ir skaidrs, ka enerģētikas krīzei ātra risinājuma nebūs un ir jārēķinās ar augstākām energoresursu cenām ilgākā termiņā.
Naftas cenas pasaulē šobrīd svārstās 100-110 ASV dolāru intervālā, taču šo cenu līmeni palīdz noturēt stratēģisko naftas rezervju laišana tirgū, Krievijas naftas eksporta daļēja turpināšanās un striktie Covid-19 ierobežojumi Ķīnā. Tādēļ Āboliņš neizslēdz, ka vasaras laikā naftas cenas varētu turpināt augt.
Vienlaikus Āboliņš akcentē, ka naftas cenas šobrīd tikai daļēji nosaka degvielas cenu kāpumu Latvijā. Covid-19 pandēmijas laikā pasaulē ir samazinājusies naftas produktu pārstrādes kapacitāte, un Eiropā naftas pārstrādes jaudas neļauj pietiekamā apjomā saražot dīzeļdegvielu. Iepriekš šis deficīts tika risināts ar dīzeļdegvielas importu no Krievijas. Tā rezultātā dīzeļdegvielas cenas eiro izteiksmē ir būtiski augstākas kā 2008.gadā, kad naftas cenas pasaulē bija augstākas nekā šobrīd, un tas ir būtisks risks ekonomikas attīstībai.
Turklāt nelabvēlīgie laika apstākļi un augstās minerālmēslu cenas rada potenciālu tālākam pasaules pārtikas cenu kāpumam 10-30% apmērā, savukārt Latvijā gada nogalē ir gaidāms būtisks siltumenerģijas cenu kāpums, jo dabasgāzes cenas šobrīd ir 5-6 reizes augstākas nekā pirms gada. Āboliņš uzsver, ka bez valsts atbalsta iztikt nebūs iespējams.
Pēc Āboliņa prognozēm, gada otrajā pusē inflācija temps Latvijā sāks mazināties, taču tas nozīmē lēnāku cenu kāpumu nevis cenu kritumu, un arī nākamgad inflācija varētu pārsniegt 5%. Nenoteiktība ir ļoti liela, un joprojām ir grūti prognozēt cenu dinamiku pat dažus mēnešus uz priekšu.
Āboliņš uzskata, ka straujais cenu kāpums šobrīd ir liels risks ekonomikas izaugsmei gan tiešā veidā, jo tas samazina iedzīvotāju pirktspēju, gan netiešā veidā, liekot centrālajām bankām celt procentu likmes un bremzēt ekonomikas izaugsmi.
“Šobrīd cenas aug ātrāk nekā ienākumi, patērētāju noskaņojums ir tuvu recesijas līmenim, un signālu par recesijas tuvošanos netrūkst arī pasaules ekonomikā. Manuprāt, recesijas riski Latvijā ir augsti, tādēļ uzņēmējiem ir jārēķinās ar klientu pirktspējas mazināšanos, jo ceļot cenas pārāk strauji būs risks zaudēt pārdošanas apjomus,” pauž Āboliņš.
“Luminor Bank” ekonomists Pēteris Strautiņš norāda, ka būs jāpārdzīvo vēl viens mēnesis ar ļoti krasu dzīves dārdzības pieaugumu, ko radīs mājokļos patērētās enerģijas cenu subsīdiju beigas maijā. Strautiņš uzskata, ka jau no jūnija cenu kāpums pakāpeniski nomierināsies, gada inflācija vēl līdz rudenim pieaugs, bet daudz pakāpeniskāk.
“Izejvielu cenas pasaules tirgos jau divus mēnešus svārstās ap vienu punktu. Tas nenozīmē, ka līdz marta sākumam notikušais kāpums jau ir pilnībā izpaudies patēriņa cenās, bet smagākais brīdis līdz vasarai būs pārvarēts,” uzskata ekonomists.
Strautiņš akcentē, ka Latvija tomēr ir “miera osta” uz Baltijas fona – Igaunijā inflācija sasniegusi 18,8%, bet Lietuvā – 16,8%. Taču straujais cenu kāpums šobrīd nenoliedzami ir Latvijas lielākā sociāli ekonomiskā problēma, kas dominēs sabiedriskajā dienaskārtībā visu šo gadu, jo īpaši vēlēšanu kampaņas laikā. Strautiņš piebilst, ka sabiedrības emocionālais šoks ir ļoti labi saprotams, cenu kāpums gada laikā par 13% ir gandrīz tikpat straujš, cik iepriekšējos desmit gados kopā – 2021.gada aprīlī attiecībā pret 2011.gada aprīli cenu līmenis pieauga par 14,2%. Iepriekšējā desmitgadē bija četri gadi, kad cenu līmenis gandrīz nemainījās, vidējā inflācija bija 0% vai 0,2%.
Strautiņš norāda, ka pārtikas cenu pieaugums pārtikas un bezalkoholisko dzērienu kategorijā mēneša griezumā par 3,6% bija straujākais kopš deviņdesmitajiem gadiem. Ekonomistam gan šķiet, ka pārtikas cenu kāpums maijā ir nomierinājies, taču Strautiņam nav šaubu, ka kaut kad nākotnē vēl ievērojami pieaugs gaļas cenas, kuru pašreizējais līmenis nav ilgtspējīgs pēc graudu cenu divkāršošanās pasaules tirgos.
“Taču nevajadzētu ietekmēties no panikas celšanas par to, ka pārtikas cenas pieaugs vēl par 50% – tas nenotiks. Šādi varētu augt atsevišķu produktu, bet ne vidējās pārtikas cenas. Nozaru pārstāvji publiskajā komunikācijā cenšas ietekmēt patērētāju uztveri, tas ir jāpatur prātā un teiktais jāizvērtē skeptiski,” norāda Strautiņš.
Lai mazinātu cenu kāpuma ietekmi, ekonomista ieskatā būs nepieciešamas dārgi maksājošas atbalsta programmas. Pārtikas cenu kāpuma ietekmi var mīkstināt, sniedzot palīdzību cilvēkiem ar maziem ienākumiem, taču siltuma cenu kāpums dažās apdzīvotajās vietās, kā arī gāzes cenu kāpums visā valstī būs tik krass, ka ar to visdrīzāk nepietiks.
Tāpēc Strautiņš sagaida, ka rudenī atkal tiks ieviestas enerģijas (siltuma, varbūt arī gāzes un elektrības) cenu subsīdijas. Ekonomists norāda, ka valsts noteiktajiem enerģijas cenu “griestiem” gan nevajadzētu būt tik zemiem kā janvārī – aprīlī, kad tie radīja drošības ilūziju. Politiķiem valstiskā līmenī būs jārisina problēmas, ko radījusi vietējā neizdarība – enerģijas avotu nemainīšana un māju nesiltināšana, apvienojumā ar globālo enerģijas cenu krīzi.
Strautiņa ieskatā, vietās, kur apkure ir atkarīga no gāzes, valdībai nāksies “nošķelt” siltuma cenu kāpuma asāko šķautni, taču palīdzība šīm vietām nedrīkst būt tik dāsna, lai pamudinātu neko nemainīt un sildīties uz nodokļu maksātāju rēķina. Pilsētās un ciemos, kur apkure balstās uz šķeldu, nekādas subsīdijas siltumam nav un nebūs nepieciešamas.
Ekonomists uzskata, ka izmaksas augs arī siltumapgādes sistēmās, kurās šķelda veido 100% no primārās enerģijas, jo šķeldas cena gada laikā ir apmēram divkāršojusies. Tarifi nākamajā sezonā tur varētu būt ap 70 eiro par megavatstundu ierasto aptuveni 50 eiro vietā. Strautiņš norāda, ka tā būs vēsturiski augstākā siltuma cena šajās vietās, taču apkures izmaksu slogs kā daļa no ienākumiem būs krietni mazāks nekā pirms 10 gadiem – nepatīkami, bet ne katastrofa.
Latvijas Bankas ekonomiste Ieva Opmane informē, ka inflācijas stāsts aprīlī ir līdzīgs kā iepriekšējā mēnesī – kara izraisīto globālo pārtikas un enerģijas cenu pieaugumu dēļ arī Latvijā regulāri tiek nomainītas cenu zīmes veikalu plauktos, kā arī dažādu rēķinu summas par pakalpojumiem.
Pandēmijas laikā ES padarīja elastīgākus fiskālos nosacījumus par budžeta deficīta pieļaujamo apjomu. Savukārt, saskaroties ar augtāku inflāciju, gan no ES, gan dalībvalstu puses izskan varianti, kā to piebremzēt uz “zaļās ekonomikas” attīstības rēķina, tiesa, neatsakoties no ilgtermiņa mērķiem, bet īstermiņā cenšoties samazināt izmaksas, skaidro Opmane.
Piemēram, aprīlī Latvijā daļu no svārstībām dīzeļdegvielas cenās varēja skaidrot ar prasību pēc lielāka biopiejaukuma īpatsvara tajā, atgādina Opmane. Savukārt no jūlija, cerot mazināt dīzeļdegvielas cenu, Latvijā šos noteikumus par biopiejaukumu plānots uz laiku atcelt. Šajā gadījumā bez tiešās ietekmes uz dīzeļdegvielas cenām tiek minēts papildu pozitīvs efekts – iespēja lauksaimniecības zemes izmantot pārtikas produktu audzēšanā un tā, iespējams, kaut nedaudz mazināt spiedienu arī uz pārtikas cenām.
Opmane norāda, ka pārtikas cenu pieaugums pēdējo mēnešu laikā ir bijis straujš un, sekojot globālajām tendencēm, dažādām neapstrādātās pārtikas grupām tuvākajā laikā tas solās saglabāties. Visvairāk to izjūt iedzīvotāji ar zemiem ienākumiem, jo viņu patēriņa grozā izdevumi pārtikai veido lielāku daļu nekā bagātākiem iedzīvotājiem. Tomēr Opmane uzskata, ka izmaiņas patēriņa paradumos iespējamas arī turīgajā galā – tā iedzīvotāju daļa, kas agrāk deva priekšroku bioloģiski audzētai pārtikai, iespējams, saskaroties ar tās augošajām cenām, apsvērs iespēju ikdienā vairāk iegādāties tradicionālos produktus, bet eko izvēles atstāt labākiem laikiem.
Tomēr situācija nav viennozīmīga un “zaļa ekonomika” ne vienmēr nozīmē lielākas izmaksas. Augstās enerģijas cenas un vēlme atteikties no Krievijas energoresursu importa ir veicinājušas atjaunojamo energoresursu popularizēšanu un atbalstu to plašākai ieviešanai un izmantošanai, tas ir saskaņā ar ilgtspējas mērķiem. Lai gan sākotnēji šie centieni prasa ievērojamas investīcijas, ilgtermiņā atjaunojamo energoresursu izmantošana var būt gan finansiāli izdevīga, gan stiprināt energoneatkarību un veicināt dabai draudzīgāku ekonomikas attīstību, norāda Opmane.
Savukārt “Swedbank” ekonomiste Laura Orleāne sagaida, ka gada otrajā pusē inflāciju sāks slāpēt pagājušajā gada bāzes efekti. Taču strauji augošo pārtikas, degvielas cenu un komunālo pakalpojumu tarifu kāpuma rezultātā gada vidū gaidītais inflācijas pīķis varētu pienākt vēlāk.
Orleāne norāda, ka sekas karam Ukrainā, Krievijai un Baltkrievijai piemērotās sankcijas, kā arī stingrie vīrusa ierobežojumi Ķīnā turpina radīt piegāžu ķēžu problēmas un celt cenas. Turklāt daļu no šo faktoru efekta izjutīsim ar novēlošanos. Inflācija ir augsta teju visā pasaulē, tāpēc centrālās bankas un valdības arvien vairāk pievēršas inflācijas ietekmes un risku mazināšanai.
Ekonomiste informē, ka papildus spiedienu uz pārtikas cenām tuvākajā nākotnē radīs ne tikai Ukrainas zemnieku ierobežotā iespēja iesēt graudus, novākt un transportēt ražu, bet arī eksporta aizliegumi no Ukrainas un citām valstīm. Bailēs par pārtikas drošību, Indonēzija ierobežojusi palmu eļļas eksporta apjomus, bet Turcija – sviesta, kukurūzas, gaļas un dažādu eļļu eksportu, radot papildus spiedienu uz pasaules pārtikas cenām. No jau tā augstā līmeņa vēl vairāk kāpušas arī mēslojuma cenas.
Otrs būtiskākais inflācijas virzītājs aprīlī bija ar transportu saistītās izmaksas, pieaugot par 24,7%. Degvielas cenas Latvijā pieauga par 45,7%. Orleāne skaidro, ka tās virzīja spēkā stājusies prasība par obligātā biodegvielas piejaukuma īpatsvara pieaugumu degvielā un kāpums pasaules naftas cenās, kas, piemēram, salīdzinot ar pagājušo gadu, sasniedzis 60% dolāru izteiksmē, bet eiro izteiksmē – pat par 80%. Naftas cenas pieaugumu aprīlī un maija sākumā veicināja diskusijas par Eiropas Savienības un G7 valstu plāniem atteikties no Krievijas naftas tuvākajā nākotnē.
Dabasgāzes cena Eiropas biržā mēneša griezumā samazinājās, taču, salīdzinot ar pagājušo gadu, reģistrēts vairāk kā 300% pieaugums, informē Orleāne. Elektrības cena gada griezumā pieaugusi par aptuveni 150%. Iespaidīgie kāpumi biržās rezultējušies ar mājokli saistīto izmaksu pieaugumā par 16,2%. Gāzes cena mājsaimniecībām reģistrēja pieaugumu 71% apmērā, siltums 28%, bet elektrībai reģistrēts neliels kritums 6% apmērā. Aprīlī komunālo pakalpojumu tarifu pieaugumu vēl slāpēja valdības atbalsts, kas tika pārtraukts maija sākumā. Attiecīgi maijā gaidāms papildus cenu pieaugums šajā patēriņa grupā, norāda Orleāne.
Ņemot vērā augsto inflāciju un tās nelabvēlīgo ietekmi uz iedzīvotāju pirktspēju valdības arvien aktīvāk izskata iespējas atbalstīt mājsaimniecības. Latvijas valdība šobrīd apspriež mērķētu atbalstu, kas Orleānes ieskatā ir pareizs solis, jo palīdz ietaupīt budžeta līdzekļus pēc pandēmijas laika plašajiem atbalsta mēriem un papildus nekurina inflāciju. Tomēr saglabājas bažas, vai potenciālais atbalsts sasniegs visus, kam tas visvairāk nepieciešams un vai tas notiks laicīgi.
“Savukārt centrālās bankas sāk aktīvāk mazināt monetārās politikas atbalstu, tādējādi mēģinot slāpēt inflācijas riskus. Viens no instrumentiem ir procentu likmju celšana. Sekojot ASV piemēram, procentu likmes cēlušas vairāku valstu centrālās bankas. Arī Eiropas Centrāla banka, visticamāk, jau šogad sāks celt procentu likmes. Tomēr tas, cik daudz centrālās bankas varēs likmes celt, būs atkarīgs no ekonomikas izaugsmes noturības laikā, kad recesijas riski pieaug,” pauž Orleāne.
Jau ziņots, ka patēriņa cenas šogad aprīlī salīdzinājumā ar martu Latvijā pieaugušas par 2,2%, bet gada laikā – šogad aprīlī salīdzinājumā ar 2021.gada aprīli – patēriņa cenas palielinājušās par 13%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.
Vienlaikus 12 mēnešu vidējais patēriņa cenu līmenis, salīdzinot ar iepriekšējiem 12 mēnešiem, aprīlī pieaudzis par 6,6%.
