1989. gada 18. oktobrī. Honekera ēras gals 0
Pirms 30 gadiem no amata atkāpās komunistiskās Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) ilggadējais vadītājs, Sociālistiskās Vienības partijas ģenerālsekretārs Ērihs Honekers. Šo brīdi uzskata par lūzuma punktu Austrumvācijas sabrukšanas procesā, kas 1990. gada rudenī vainagojās ar Vācijas apvienošanos. Oficiāli Honekers paziņoja, ka atkāpjas veselības stāvokļa dēļ, taču īstenībā viņu piespieda aiziet reformistiski noskaņotais Egona Krenca komunistu grupējums. Leonīda Brežņeva laikos pie varas nākušais Honekers nespēja atrisināt ekonomiskās grūtības un tikt galā ar pilsoņu demonstrācijām, kas pieprasīja demokrātiskas izmaiņas valstī. Leipcigā 16. oktobrī demonstrācijā bija izgājuši jau 120 tūkstoši protestētāju. Izmantojot Mihaila Gorbačova pārbūves noskaņas un padomju režīmu pavājināšanos Austrumeiropā, VDR pilsoņi pa aplinku ceļiem caur kaimiņvalstīm tūkstošiem bēga uz Rietumiem. Honekers nopietni apsvēra iespēju pēc totalitāriem režīmiem ierastās metodes izvest ielās tankus un apspiest, kā viņš izteicās, “kontrrevolucionārus” ar militāru spēku. “Vecās gvardes” opozicionāri VDR kompartijā saprata, ka sekas tam varētu būt neprognozējamas. Cerībā saglabāt kompartijas kontroli pār valsti, jaunā vara vismaz atklāti atzina, ka VDR saimnieciski un politiski nonākusi “grūtībās”, atlaida Honekera laika amatpersonas, solīja dialogu ar sabiedrību. Taču tauta jau bija zaudējusi jebkādu uzticību komunistiem un viņu režīmam, lai kas to arī vadītu. 3. decembrī no visiem amatiem bija spiests atkāpties arī Krencs.
