1919. gada 7. oktobrī. Deputātu šaubas 0
Pirms 100 gadiem bermontiādes priekšvakarā Latvijas pagaidu parlamentā – Tautas padomē – dedzīgi debatēja par iepriekšējā dienā Latvijas ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica sniegto ziņojumu attiecībā uz Latvijas ārpolitisko stāvokli.
Deputāti sprieda, vai Latvijai vajadzētu pieņemt vai tomēr nepieņemt Padomju Krievijas miera sarunu priekšlikumu, bet Meierovics saņēma kritiku, ka pārāk maz darot Latvijas starptautiskās atzīšanas jomā.
Pat Rietumu sabiedrotie neatzīstot Latviju “de facto”! Deputātu noskaņojumā jautās pesimisms. Īpaši kritiski noskaņots bija viens no sociāldemokrātu līderiem Fēlikss Cielēns.
Stundu garā runā viņš apgalvoja, ka sabiedrotie Latvijas neatkarības jautājumu atdevuši baltās Krievijas vadoņa Kolčaka ziņā, un īpaši Francija “stāv par vecās Krievijas atjaunošanu”. Dēļ šiem vārdiem Cielēns izpelnījās sapulces priekšsēdētāja Jāņa Čakstes aizrādījumu “nekritizēt tādā veidā sabiedroto valsts politiku”.
Meierovics deputātiem diplomātiskā stilā izskaidroja, ka valdību noskaņojums vēl nenozīmējot tautu un sabiedrības noskaņojumu, turklāt atzīšanas panākšanas jomā “padarīts vairāk, nekā šinī brīdī man iespējams šai augstai sapulcei to ziņot”.
“Mēs meklēsim atbalstu visur, kur viņš ir dabūjams. Šo savu darbu mēs nepārtrauksim, bet turpināsim un padziļināsim,” viņš piebilda, aizrādot, ka sabiedriskā doma Rietumos pamazām sveras par labu Baltijas valstu neatkarības atzīšanai, ka “viņas vairāk paliek nevis opozīcijā pret Latviju, bet otrādi”.
Raugi, ASV jau slēdzot ekonomiskus līgumus ar Latviju un “tas ir vairāk nekā “de facto” atzīšana”. “Vai tas nav, zināmā mērā, vairāk tāds mūsu noguruma un nervozitātes iedomāts tēls, ka sabiedroto griba ir tam pretim?” retoriski vaicāja Meierovics.
“Mēs ejam uz priekšu soli pa solim ar pašu spēku, bet ne pret sabiedrotajiem.”
