1919. gada 23. septembrī. Nacionālais teātris Strādnieku teātra vietā 0
Pirms 100 gadiem Kārļa Kasparsona pārzinātās Izglītības ministrijas Rakstniecības un teātra nodaļas vadītājs Jānis Akuraters izdeva rīkojumu par Nacionālā teātra kā valsts teātra dibināšanu, reorganizējot lielinieku varas laikā izveidoto Strādnieku teātri. 30. septembrī “Valdības Vēstnesī” tika publicēti Ministru kabineta apstiprinātie noteikumi par Nacionālo teātri. Tie paredzēja, ka minētais teātris būs valsts iestāde, ko uztur un darbiniekiem algas maksā valsts. “Nacionālā teātra uzdevums – veicināt mūsu nacionālās drāmas un vispārīgi teātra mākslas attīstību,” bija sacīts noteikumos. Teātris atradās Izglītības ministrijas pārziņā, un valsts tam piešķīra pirmo finansējumu 75 000 Latvijas rubļu (Nacionālajai operai iedeva 100 000 rubļu). Par Nacionālā teātra direktoru un galveno režisoru apstiprināja no Krievijas atbraukušo Aleksi Mierlauku. Vēl kā režisori jau no sākumiem darbojās Alfrēds Amtmanis-Briedītis un Biruta Skujeniece (Skujeniek). Kā tolaik ierasts, arī teātra direktors un režisori paši kāpa uz skatuves. Pie tābrīža Nacionālā teātra aktiermākslas zvaigznēm minamas Dace Akmentiņa, Berta Rūmniece, Jūlija Skaidrīte. Strādnieku teātra reorganizāciju par Nacionālo gan aizkavēja bermontiāde, un pirmo izrādi jaunajā statusā teātris sniedza vien 1919. gada 30. novembrī. Tā bija Rūdolfa Blaumaņa “Ugunī” Alekša Mierlauka režijā. Jāpiebilst, ka 1921. gada rudenī par Nacionālā teātra direktoru uz četriem gadiem kļuva Rainis.
