1929. gada 4. septembrī. Mārupītes čigāni 0
Pirms 90 gadiem “Jaunākās Ziņas” par čigānu (romu) apmetni pie Mārupītes: “Mārupītes krastā, pie arsenāla, dažu dienu ir divi, dažu dienu vairākas čigānu teltis. Čigāni sakur ugunskurus, vāra jēra gaļu ar kartupeļiem un “atpūšas” saulītē. Čigānietes upītē mazgā veļu, vīri pagana zirgus un pievakarēs visi salasās teltīs. Atskan dziesmas, mūzika, jaunie padejo. Salasās apkārtējie iedzīvotāji un gandrīz ar skaudību noraugās “dabas bērnu” brīvajā dzīvē. Dažas jaunas čigānietes ir glītas un mistrotais apģērbs – modernās kurpes ar īsajiem svārkiem un nacionāli krāsainās jakas ar lentītēm un zvārgulīšiem padara viņas “interesantas”. Dažs jauneklis, ieskatījies dziļāk tumšajās “Karmenas” acīs, domā par “romāniņu” pie pelēkajām teltīm nakts zvaigžņu mirdzumā. Čigānietes nopelna arī savu latiņu ar zīlēšanu un kāršu likšanu. Sevišķi svētdienās pie teltīm daudz ļaužu.” Latvijā tolaik dzīvoja ap 5000 čigānu, no kuriem vien 7,5% (pēc 1935. gada statistikas) uzturējās pilsētās. 20.–30. gados valdīja uzskats, ka Latvijā čigāni ir lauku apvidu un mazpilsētu iedzīvotāji, jo tur lētāka iztikšana, bet Rīgā tie lielākoties tikai ieklīst (viens no izņēmuma bija slavenais fotogrāfs un pareģis Eižens Finks), pulciņos apmetas nomalēs, piemēram, Šampēterī un Āgenskalnā, uzdzīvo turienes krodziņos un tad pa vienam, pa diviem iziet pa pilsētu ar savu: “Dod roku pazīlēt, dod kārtis palikt, lai zini, kā dzīvoji, dzīvo un kāds prieks un cik bērnu tevi sagaida nākotnē.” Čigānus gan šad tad pieminēja galvaspilsētas kriminālajā hronikā, taču valdīja uzskats, ka starp Rīgas ubagiem viņu gan nav.
