1919. gada 1. martā. Stučkas režīma “pašnāvība” 0
Pirms 100 gadiem Pētera Stučkas Padomju Latvijas valdība pieņēma “Dekrētu par zemes nacionalizēšanu, lietošanu un pārvaldīšanu”, kas, vēsturnieku ieskatā, bija pēdējā “zārka nagla” Stučkas režīmam, jo atņēma zemi zemniekiem, zemes īpašniekiem un piespieda tos turpmāk maksāt augstu nomu par paša īpašumu; likvidēja arī zemes mantošanas tiesības.
Lielinieki uzskatīja, ka šādā ceļā paaugstinās valsts ienākumus un vienlaikus piespiedīs lauksaimniekus stāties padomju kopsaimniecībās. Nemaz nerunājot par saimnieku neapmierinātību, tika ignorēts fakts, ka laukos bija liels bezzemnieku slānis, kas atbalstīja Stučkas režīmu tikai tādēļ, ka bija cerējis uz lielo muižu sadalīšanu.
Lauku iedzīvotāji turklāt veidoja lielu daļu Padomju Latvijas armijas un tāda rīcība nevarēja neatsaukties uz lielinieku karaspēka cīņas motivāciju. Cerētā “sava stūrīša” vietā nāca visas zemes nacionalizācija un padomju kopsaimniecību dibināšana muižās.
Turklāt tiem zemniekiem, kas strādāja padomju saimniecībās, aizliedza turēt personīgos mājlopus – pēdējais lēmums bija tik absurds un izsauca tik lielu neapmierinātību, ka lielinieki bija spiesti pēc pāris mēnešiem to atcelt. Ir ziņas, ka pārsteidzīgās agrārās reformas dēļ šur tur Vidzemē izcēlušies zemnieku nemieri.
Stučka un daļa viņa līdzgaitnieku jau pēc sakāves vēlāk atzina, ka reforma tādā veidā bijusi kļūda, taču visā vainoja tobrīd jau mirušo zemkopības komisāru Frici Roziņu.
