1919. gada 22. februārī. Koncentrācijas nometnes Stučkas Latvijā 1
Pirms 100 gadiem Pētera Stučkas vadītās Padomju Latvijas preses orgāns “Uz Priekšu!” publicēja “Nosacījumus par koncentrācijas lēģeriem”, ko bija parakstījis pats Stučka kā tieslietu komisārs, iekšlietu komisārs Jānis Lencmanis un kara komisārs Kārlis Pētersons. Atbilstošs lēmums veidot koncentrācijas nometnes “ieslodzīšanai un nodarbināšanai priekš reakcionāriem, kuri ir nopietnās aizdomās par kontrrevolūciju, bet kuru noziegumi nav dokumentāriski pierādāmi un tiesājami” un uzdot idejas īstenošanu valdībai tika pieņemts Revolucionārās cīņas padomes sēdē vēl 13. februārī. Kā norāda vēsturnieks Jānis Šiliņš, ierosme acīmredzot bija nākusi no Krievijas, kur koncentrācijas nometnes bijušo karagūstekņu nometņu vietā “kontrrevolucionāru” vajadzībām sāka ierīkot 1918. gadā. Uzskatīja, ka tās ir labākas par cietumiem, jo vieglāk apsargājamas un ietilpīgākas. Presē publicētie “Nosacījumi” skaidroja, ka šādās nometnēs “uz noteiktu vai nenoteiktu laiku” ievietojami “kontrrevolucionāri, civilgūstekņi un citi revolucionārajai kustībai kaitīgi elementi priekš izlietošanas”. Koncentrācijas nometnes Latvijā nolēma izveidot pie Pļaviņām, Kalna muižā un Svētē. Pēdējo veidoja agrākās karagūstekņu nometnes vietā, pārējās cēla no jauna, taču nosauktās nebija vienīgās, jo nometnes radās arī, piemēram Stukmaņos, Gulbenē un Valmieras apriņķi. Lielākajā – bijušajā stikla fabrikā Pļaviņās – plānoja ievietot līdz 1500 cilvēku, taču līdz aprīlim ieslodzīja ap 800. Ieslodzītie tur tika turēti smagos apstākļos; nometnē plosījās slimības. Informācija par Stučkas režīma koncentrācijas nometnēm ir ļoti trūcīga, tādēļ grūti aplēšams tajās bojāgājušo skaits.
