1919. gada 18. februārī. Zemitāns atdod Latvijas pagastus igauņiem 0
Pirms 100 gadiem Latvijas diplomātiskais pārstāvis Igaunijā mācītājs Jānis Ramans un kapteinis Jorģis Zemitāns parakstīja vienošanos ar Igaunijas pārstāvjiem par latviešu karaspēka daļu formēšanu Igaunijas teritorijā no tur esošo bēgļu un karavīru vidus. Bēdīgu slavu drīz iemantoja tā līguma daļa, kas Igaunijai par sniegto palīdzību Latvijas atbrīvošanā solīja Valku, kā arī piecus Valkas apriņķa un divus Valmieras apriņķa pagastus. Igauņus reizē ar Valku un tās apkaimi interesēja Ape, Veclaicene, Lodes un Ipiķu pagasts un Ainaži ar tuvāko apkārtni. Līgums bija noslēgts bez vajadzīgā Latvijas Pagaidu valdības pilnvarojuma apstākļos, kad Latvijas delegātiem Igaunijā nebija iespējas sazināties ar valdību Liepājā. Šī iemesla dēļ Latvijas Pagaidu valdība vēlāk līgumu neatzina, aizrādot, ka Ramans un Zemitāns rīkojušies uz savu roku un dokuments nekad nav ratificēts. Pat vēl 1920. gada martā ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics to Tallinai atgādināja rakstiski. Savukārt igauņi uzskatīja, ka latvieši viņus piemānījuši. Nelaimīgais 18. februāra līgums kādu laiku radīja diplomātiskus sarežģījumus abu valstu starpā. Bijušais Latvijas–Igaunijas robežkomisijas delegāts Voldemārs Zamuels vēlāk rakstīja, ka Latvija nav ievērojusi konsekvenci un brīžiem, pēc situācijas, līgumu it kā atzinusi, bet brīžiem atkal ne. Kad 1919. gada oktobra sākumā Bermonta uzbrukums nopietni apdraudēja Latvijas neatkarību, attieksme kļuva pieļāvīgāka. Igaunija 10. oktobrī atsūtīja palīgā Rīgai divus bruņuvilcienus un atgādināja par solītajiem septiņiem pagastiem. Tomēr Latvijas valdība nepiekāpās, un oktobra beigās bruņuvilcieni devās prom. Zamuela ieskatā, 18. februāra līgumam bija negatīva ietekme uz 1920. gada starptautiskās šķīrējtiesas lēmumu, kad labākā Valkas daļa tika igauņiem.
