Ukazs par valodu lietošanu Baltijas provincēs. Ko avīzes rakstīja pirms 140 gadiem 5
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 140 gadiem “Latviešu Avīzes” darīja zināmu, ka 7. martā Krievijas impērijas Senāts Pēterburgā izsludinājis ukazu par valodu lietošanu Baltijas provincēs: “Baltijas guberņu tiesu un citām valdēm, neizņemot arī tās, kas darīšanas vada vācu valodā, pienākas ņemt pretī lūgumus un citus papīrus, kas rakstīti krievu vai kādā no vietējām valodām (igauņu vai latviešu).
Pie lūgumiem vai citiem papīriem, kas sarakstīti izteiktā jeb minētās valodās, tiek, ja vajadzīgs, uz tiesas pavēli pilnīgs tulkojums (vārdu pa vārdam) pagatavots vācu valodā dēļ tālākas apspriešanas.”
“Tātad redzam, ka mūsu Augstais Kungs un Ķeizars visām valodām ierāda vienādas tiesības Baltijas guberņās,” priecājās laikraksts. Īstenība bija krietni piezemētāka, jo šajā laikā Krievijas impērija ķērās pie Baltijas provinču pārkrievošanas, un viens no pirmajiem uzdevumiem procesā bija izspiest no aprites gadsimtiem lietvedībā un iestādēs saimniekojošo vācu valodu. Kā tas turpmākajos gados bija vērojams īpaši izglītības sistēmā, vispirms vietējām valodām it kā ierādīja “vienlīdzīgu” lomu, bet tad tās pamazām sāka pārmākt ar pastiprinātu krievu valodas lietošanu.
Agrāk vidēja un augstāka līmeņa oficiālas darīšanas nevarēja nokārtot bez vācu valodas zināšanām, bet 19. gadsimta noslēgumā to vairs nevarēja bez krievu valodas prasmēm. Vismaz daļa jaunlatviešu uzskatīja, ka pārkrievošanās tomēr ir mazāks ļaunums nekā pārvācošanās.
Kā 1882. gadā rakstījis latviešu saimnieciskā gara modinātājs Krišjānis Valdemārs: “Krieviski runādami, latvieši nekad nezudīs tautai – arī tad ne, kad tie pa daļai jau sāk aizmirst latviski runāt.” Tiesa, izrādījās, ka Baltijas tautas gan labprāt atbrīvojas no vāciskā, taču ar krieviskā pieņemšanu kavējas. Vēsturnieki uzsver, ka pārkrievošanas vilnis tajā laikā, par laimi, nācis novēloti, jo vairumā latviešu sabiedrības jau bija izveidojusies nacionālā apziņa; doma, ka latviešiem nav obligāti kādam jāpieslejas un tie var būt patstāvīgi valodā, kultūrā un visbeidzot arī savā valstī.
