1953. gada 28. martā. Amnestijas sekas bija leģendārais noziedzības vilnis 4
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 70 gadiem visi PSRS centrālie laikraksti, arī Latvijas PSR “Cīņa”, publicēja PSRS Augstākās padomes Prezidija dekrētu par amnestiju, ko tautas mutē iesauca par “Vorošilova”, jo to bija parakstījis PSRS AP Prezidija priekšsēdētājs Kliments Vorošilovs, bet vēlāk jau par “Berijas” amnestiju, jo faktiskais tās rosinātājs bija iekšlietu ministrs Lavrentijs Berija, kurš tēmēja uz mirušā Staļina amatu.
Amnestiju parakstīja 27. martā, un visā Padomju Savienības un Krievijas vēsturē tā palikusi kā līdz šim dāsnākā. No cietumiem un soda nometnēm atbrīvoja ap 1,3 miljoniem kriminālnoziedznieku, kuri bija notiesāti uz ne vairāk kā pieciem gadiem (dekrētā minēja atsevišķus izņēmuma gadījumus, kad atbrīvošana pienācās uz ilgāku laiku notiesātajiem) atbilstoši virknei kriminālkodeksa pantu un “kuru noziegumi nav sevišķi bīstami valstij, un kuri ar savu apzinīgo darbu pierādījuši, ka var atgriezties godīgā darba dzīvē un kļūt par derīgiem sabiedrības locekļiem”.
Tajā pašā laikā politieslodzītos, kam tradicionāli piesprieda garus cietumsodus, amnestija praktiski neskāra: “Neattiecināt amnestiju uz personām, kas notiesātas ar soda termiņu ilgāk par pieciem gadiem par kontrrevolucionāriem noziegumiem, sociālistiskā īpašuma liela mēroga izlaupīšanu, bandītismu un slepkavību ar iepriekšēju nodomu.” Dekrēts tāpat atzina nepieciešamību revidēt krimināllikumu un aizstāt kriminālatbildību par dažiem amata un saimnieciskiem noziegumiem, sabiedriskās kārtības pārkāpumiem un citiem par mazāk bīstamiem atzītiem likumpārkāpumiem ar administratīva un disciplināra rakstura sodiem.
Amnestijas sekas bija leģendārais noziedzības vilnis, kas 1953. gada vasarā pārplūdināja Krieviju. Tā baisie notikumi vēl ilgi saglabājās sabiedrības atmiņā. Īpaši cieta pilsētas un ciemi, kas atradās gar dzelzceļa līnijām, pa kurām atbrīvotie bandīti, izvarotāji un zagļi atgriezās no ieslodzījuma. Vairākos gadījumos mazākas pilsētas dienām nonāca bandītu varā, jo milicija nespēja kontrolēt situāciju un pati jutās apdraudēta.
Kas pamudināja Beriju pasludināt amnestiju līdz galam, nav skaidrs. Izplatītākā ir versija, ka ap 1953. gadu staļiniskā gulaga sistēma ar aptuveni trim miljoniem ieslodzīto bija sasniegusi kapacitātes robežu, nonākusi krīzē un to steidzīgi vajadzēja atslogot.
