1918. gada 15. oktobrī. Troickas bataljona odiseja 0
Pirms 100 gadiem Krievijas Orenburgas guberņas Troickā ar vietējo pretlieliniecisko varas iestāžu atbalstu, izmantojot Sibīrijā nonākušos latviešus, tika dibināts Troickas jeb 1. Latvijas atbrīvošanas strēlnieku bataljons kapteiņa Pētera Dardzāna vadībā. Formēšana pirms tam divas nedēļas ilga Samarā. Bataljona rindās lielākoties stājās bijušie latviešu strēlnieki, kā arī latviešu kolonisti, kas cerēja tādējādi izlauzties no Pilsoņu kara juku pārņemtās, sagruvušās impērijas, atgriezties dzimtenē un piedalīties tās atbrīvošanā no vāciešiem. Vēsturē Troickas bataljonu dažkārt dēvē par “baltajiem latviešu strēlniekiem”, jo savās divus gadus ilgajās kauju gaitās tas drīzāk uzstājās kā pretlieliniecisks spēks, kaut sākotnējais nodoms bija pēc iespējas nejaukties Krievijas Pilsoņu kara procesos. Mājupceļu uz Rietumiem aizšķērsoja lielinieki, tāpēc troickiešu mērķis bija pa Transsibīrijas dzelzceļu sasniegt vairākus tūkstošus kilometru attālo Vladivostoku, lai no turienes ar sabiedroto palīdzību kuģī evakuētos uz Eiropu. Šajā odisejā latvieši atradās Francijas militārajai misijai Sibīrijā padotā čehoslovāku korpusa apgādībā (arī čehi un slovāki centās tikt uz mājām), tomēr epizodiski nācās karot Krievijas balto kustības interesēs. 1920. gada jūnijā sasnieguši Vladivostoku, nedaudz vairāk kā tūkstotis troickiešu vispirms pārcēlās uz Japānu un tālāk ar angļu kuģi “Voroņež” apkārt Āzijai, caur Suecas kanālu, pāri Vidusjūrai un caur Gibraltāru nonāca Anglijā. Liepājas ostā Troickas bataljons (pulks) ieradās 1920. gada 3. oktobrī jau pēc Neatkarības kara beigām. Daļa vīru iekļāvās Latvijas armijas rindās, bet daļa demobilizējās.
