1343. gada 27. janvārī. Indulgenču laiks 3
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 680 gadiem Romas pāvests Klements VI izdeva bullu (rīkojumu) “Unigenitus Dei Filius”, kas noteica, ka tiesības izsniegt grēku atlaišanas rakstus jeb tā sauktās indulgences piekrīt tikai Romas katoļu baznīcas galvai, tas ir, pāvestam. Līdz tam laicīgo sodu par dažādiem pārkāpumiem un grēkiem pilnīgu vai daļēju atlaišanu varēja sagādāt arī zemāka ranga garīdzniecības pārstāvji, kas nereti noveda pie domstarpībām un arī ļaunprātībām.
Jau reformācijas laikos, kad nesaudzīgu cīņu pret indulgenču dalīšanu uzņēmās Mārtiņš Luters un viņa domubiedri, radās maldīgs priekšstats, ka indulgences allaž tirgotas gluži kā prece pret naudu. Indulgence kļuva par vienu no katoļu baznīcas komercializācijas un nosacītās degradācijas simboliem.
Vēlākos laikos priekšstats nostiprinājās, taču kopumā tas ir maldīgs. Indulgenču pirkšanu par naudu vai tās ziedojumiem jau 1567. gadā aizliedza pāvests Pijs V. Grēku atlaižu rakstu ar juridisku spēku grēcinieks pamatā varēja saņemt tikai tad, ja par nodarījumu bija atzinies grēksūdzē un saņēmis piedošanu, reizi vai vairākas nodevies specifiskām lūgšanām, devies svētceļojumā, apmeklējis dažādas svētvietas vai paveicis “labus darbus”, pierādījis, ka atbrīvojies no attiecīgiem grēcīgiem vilinājumiem.
Tiesa, 15. gadsimtā un 16. gadsimta sākumā vairāki pāvesti patiešām ķērās pie tā sauktajām žēlastības atlaidēm, kas nozīmēja, ka attiecīgās gradācijas tipveida, tipogrāfiski nodrukātu dokumentu grēcinieks varēja iegādāties apmaiņā pret ziedojumu pāvestam. Par tā savāktiem līdzekļiem uzcelta, piemēram, Sv. Pētera bazilika Vatikānā un 15./16. gadsimtu mijā finansēts kristīgo karš pret Osmaņu impēriju.
Īsi pirms reformācijas vācu zemēs īpašu neapmierinātību raisīja dominikāņu mūka Johana Tecela intensīvā darbība. Tecels popularizēja un pārdeva indulgences, taču pāvestam tika vien daļa ienākumu – otra daļa nonāca vietējo garīgo un laicīgu varasvīru kabatās un paša Tecela rīcībā. Tieši par šo praksi savu sašutumu pauda Luters, taču tā bija drīzāk atkāpe no sākotnējās indulgenču idejas.
Pēc reformācijas plaša indulgenču dalīšana Eiropā vairs nenotika, taču Vatikāns garīga rakstura grēku atlaižu izsniegšanu praktizē joprojām.
