1893. gada 26. janvārī. No Dinaburgas par Dvinsku 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 130 gadiem (14. janvārī pēc vecā stila) Krievijas cars Aleksandrs III Pēterburgā uzlika rezolūciju “Исполнить” (“Izpildīt”) impērijas Iekšlietu ministrijas sagatavotajam rīkojumam, kas “ar Visaugstāko pavēli” lika Tērbatu turpmāk saukt par Jurjevu, bet Dinaburgu par Dvinsku.
Kā skaidroja oficiālā “Rīgas Pilsētas Policijas Avīze”, pilsētu pārdēvēšana notika pēc cara un impērijas Kara ministrijas ierosinājuma.
Cars tam uzlika minēto rezolūciju, un pavēle kā “monarha griba” ceļoja tālāk uz Senātu, kura pienākums bija jauno likumu izsludināt oficiālajā “Likumu krājumu” (“Собраніи узаконеній”) numurā, kas februārī arī notika. Attiecīgi līdz ar pilsētu vārdiem bija jāmaina apriņķu, iestāžu un tiesu nosaukumi. Vispirms pārsauca pasta un telegrāfa kantorus, tad Rīgas–Dinaburgas dzelzceļš pārtapa par Rīgas–Dvinskas dzelzceļu, un tā tālāk.
. Praksē tas lielākoties nozīmēja cīņu pret gadu simtiem ilgušo vācisko dominanci un tika pasniegts kā krievu labdarība pret vietējām tautām, tas ir latviešiem un igauņiem, kuri “vienmēr tiekušās pēc Krievijas” un nu tiek atbrīvoti no “vācu kundzības”.
Vismaz tā to tajās dienās deklarēja Pēterburgā iznākošā “Novoje vremja”, paziņojot, ka “atjaunotas vēsturiskās tiesības Jurjevai un Dvinskai saukties to krievu vārdos”.
Krievu šovinisti līksmoja; latvieši “Dvinsku” lietoja tiktāl, cik to prasīja cenzūra, un apritē paturēja arī vārdu “Daugavpils”, kas oficiālo statusu ieguva 1920. gadā.
Jāatzīmē, ka 1893. gada 20. martā nāca vēl ķeizara pavēle Rīgas Dinamindes bāku un navigācijas ugunis turpmāk saukt par Ustdvinskas bāku un ugunīm. Daugavas latvisko nosaukumu tomēr neaiztika.