1922. gada 30. decembrī. “Padomju Krievijas apvienošanas kongress” 2
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 100 gadiem pirmais padomju kongress Maskavā formāli apstiprināja pāris dienas iepriekš Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas padomju republiku, kā arī Transkaukāza Federācijas (Armēnija, Azerbaidžāna, Gruzija) lielinieku delegātu parakstīto līgumu par Padomju Sociālistisko Republiku Savienības jeb PSRS izveidi.
Formāli republikas skaitījās suverēnas, un līguma 26. punkts pat paredzēja izstāšanās tiesības, taču, tāpat kā ļoti daudzas lietas šīs varas apstākļos, arī tā bija tikai fikcija, kā to cita starpā varēja redzēt 80. gadu beigās un 1991. gadā, kad šis vardarbīgais veidojums, nespējot reformēties, sabruka. Radot centralizētu valsti, lielinieku vadība cerēja, ka “vispasaules revolūcijas” gaitā tās robežas pletīsies aizvien plašāk uz visām debess pusēm un aizvien jaunas “republikas” pievienosies savienībai.
Latvijas prese austrumu kaimiņa nosaukuma maiņai un PSRS izveidošanai neveltīja tikpat kā nekādu vērību, diezgan precīzi uztverot šo notikumu kā “Padomju Krievijas apvienošanas kongresu” un vēl ilgi pēc tam saucot minēto valsti par Padomju Krieviju nevis Padomju Savienību. Daudz svarīgāks šķita apstāklis, ka kongresa darbā nepiedalījās lielinieku vadonis Vladimirs Iļjičs Ļeņins, kas apstiprināja runas par proletariāta vadoņa slikto veselības stāvokli, kā arī kongresa laikā izskanējušās pret “buržuāzisko” pasauli vērstās kareivīgās runas, kas uztrauca visus Padomju Krievijas kaimiņus.
Piemēram, latviešu komunistu vārdā pasākumā runāja arestēto apmaiņas ceļā tobrīd samērā nesen no Latvijas uz Maskavu aizsūtītais nelegālists Pēteris Krustiņš. Viņš nikni kritizēja Latviju, kas neļaujot komunistiem tajā brīvi darboties. Krustiņa kongresā teiktais, ka latviešu komunistu mērķis bija un būs “iznīcināt Baltlatviju” un pārvērst to par “federatīvas sociālistiskas padomju Krievijas sastāvdaļu”, kongresā tika uzņemts ar skaļiem un ilgiem aplausiem.
