1872. gada 19. oktobrī. Celofāna izgudrotājs 7
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 150 gadiem Cīrihē Šveicē piedzima Žaks Edvīns Brandenbergers, kurš 22 gadu vecumā ar izcilību pabeidza Bernes universitātes Ķīmijas fakultāti, sāka strādāt par krāsu ķīmijas ekspertu vienā no Francijas tekstilfabrikām un, pateicoties kādam nejaušam eksperimentam nolūkā iegūt ūdensnecaurlaidīgu audumu, plastificējot koksnes celulozi, ieguva jaunu materiālu – celofānu.
Atšķirībā no daudziem citiem izgudrotājiem Brandenbergeram piemita arī uzņēmēja ķēriens. Vairākus gadus viņš pavadīja, mērķtiecīgi pilnveidojot izgudrojumu un gatavojoties ražošanai, izstrādājot tā izgatavošanas iekārtu.
Tāda tapa 1908. gadā. Piecus gadus vēlāk Brendenbergers Bezonā Ziemeļfrancijā nodibināja uzņēmumu “La Cellophane S.A.”, bet 1917. gadā patentēja jauno produktu. Tā nosaukums darināts no vārdiem “celuloze” un “diaphane”, kas franciski nozīmē “caurspīdīgs”, tātad “caurspīdīgā celuloze”. Industriālos apmēros to sākotnēji ražoja nevis ruļļos, bet loksnēs.
Celofāns skaitījās dārgs un ekskluzīvs materiāls dāvanu – juvelierizstrādājumu, parfimērijas – iesaiņošanai, jo atšķirībā no parasta iesaiņojamā papīra bija lokans, izturīgs, caurspīdīgs. 1923. gadā Brandenbergers pārdeva sava uzņēmuma daļas ASV ķīmijas gigantam “DuPont”, kas garantēja Amerikas tirgus apgādāšanu ar celofānu.
Drīz pēc tam beidzās patenta derīguma laiks un celofānu, pastāvīgi strādājot pie tā modificēšanas un ražošanas cikla uzlabojumiem, sāka izgatavot arī citos uzņēmumos visā pasaulē. Tas kļuva par lētu, sadzīvē plaši izmantotu un pieprasītu materiālu.
Latvijas tirgū celofāns ienāca pagājušā gadsimta 20. gadu vidū. Viens no pirmajiem tā tirgotājiem bija Benjamiņu rakstāmlietu veikals, kur celofānu cita starpā ieteica kā lielisku materiālu ievārījuma burku pārsiešanai.
