Ieskats vēsturē pirms 140 gadiem – Rīgas krievi var lepni būt uz savu jauno vakar iesvētīto namu 14
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 140 gadiem avīze “Baltijas Vēstnesis” rakstīja: “Rīgas krievi var lepni būt uz savu jauno vakar iesvētīto namu. Viņš ir ne tikai ārīgi viena no Rīgas skaistākajām un lieliskākajām ēkām, bet arī iekšā rāda telpas un ietaises, kādas atrodamas tikai visbagātākos bajāru namos.
It īpaši koša ir biedrības lielā zāle renesanses stilā. Zālei ir skatuve un kori (balkoni). Zāles garums 86 un platums 49 pēdas. Telpu viņā varot atrast 600 personas un uz koriem 200 personas. Pie nama apgaismošanas, sildīšanas, ventilācijas un drošības pret uguni pa iespējai ievēroti jaunāko laiku izgudrojumi. (..)
Šis nams ir visu šejienes krievu biedrību kopīpašums zem nosaukuma “Uļej” (“Bišu strops”).” Runa ir par ēku Kaļķu ielā 16, kur mūsdienās mājo Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris. Pats teātris krievu biedrību namā gan tika dibināts nākamā, 1883. gada rudenī un līdz ar to uzskatāms par senāko krievu teātri ārpus Krievijas.
Teātris gadu gaitā vairākkārt pārbūvēts, pēdējo reizi 2008.–2010. gadā, un tā iekštelpas un plānojums radikāli mainījušies. Sākotnējo namu divu gadu laikā uzcēla pēc Rīgas pilsētas galvenā arhitekta Reinholda Šmēlinga projekta, par turīgo krievu tirgotāju līdzekļiem pārbūvējot tur agrāk esošās ēkas, vienā no kurām krievu biedrības mājoja jau iepriekš.
Pirmās krievu “tautiskās biedrības” Rīgā bija parādījušās 1862. gadā. Pilsētas latviešu sabiedrība, īpaši 19. gadsimta beigās, Rīgas krievu organizēšanos uztvēra pozitīvi, jo tolaik krievus uzskatīja par sabiedrotajiem cīņā pret vācbaltu dominanci pilsētas varas orgānos. Ap 1881. gadu 30% Rīgas iedzīvotāju bija latvieši, nepilni 20% pārsvarā Maskavas priekšpilsētā dzīvojošie krievi, bet vācieši ap 40%.
