1922. gada 10. oktobrī. Zvanu liktenis 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 100 gadiem laikraksts “Brīvā Zeme” publicēja Baznīcas virsvaldes darbveža Krišjāņa Kalniņa ziņojumu par komandējumu augustā uz Padomju Krieviju cerībā atgūt 1915. gadā turp aizvestos Latvijas baznīcu un kapsētu zvanus: “Jāatzīst, ka zvanu reevakuācija atrodas visai grūtā stāvoklī. Zvani izvazāti un izmētāti pa visu plašo Krieviju.
Lai arī draudzes daudzos gadījumos uzrādījušas tās vietas, kurp zvani aizvesti un kur tiem tagad vajadzētu atrasties, šīs ziņas neatvieglina zvanu uzmeklēšanu, jo tie vēlāk pārvadāti no vietas uz vietu, no pilsētas uz pilsētu. (..) Zvanus uzmeklēt un apskatīt nevar bez padomju valdības atļaujas, un tādu atļauju padomju valdība mūsu reevakuācijas komisijas darbiniekiem nedod. Mūsu sūtniecības un reevakuācijas komisijas vairākkārtīgas kategoriskas prasības šai lietā tik pat kategoriski no padomju ārlietu komisariāta noraidītas. Saprotams, ka tādos apstākļos nav iespējama ražīga darbība. Tomēr darīts un panākts daudz.”
Latvijas delegātiem vismaz bija izdevies apzināt tos zvanus, kas nonākuši Maskavā un Ņižņijnovgorodā. Baznīcu zvani, īpaši, ja bija no bronzas, lielā metāla apjoma dēļ skaitījās stratēģiski svarīga manta, tādēļ Pirmā pasaules kara laikā pretinieka uzbrukuma situācijā tos steidza izvest ne tikai Krievijā, bet arī citās Eiropas zemēs. Latvijas teritorijas gadījumā uz Krieviju aizceļoja ap 2000 zvanu. To atgūšanu paredzēja 1920. gada Latvijas un Padomju Krievijas miera līgums.
Atgūt 20. gados gan izdevās vien ap 400–500 zvanu. Daudzi jau bija pārkausēti vai sabojāti, citi nodoti Krievijas katoļu draudzēm, bet skaistākie un vērtīgākie nogūla Krievijas muzejos. Mājās pārveda, piemēram, 1867. gadā lieto Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas zvanu, taču visi četri Sv. Jēkaba baznīcas zvani pazuda Krievijā.
