V. I. Ļeņins Maskavas ielās 1918. gada vasarā.

Pirms 100 gadiem pēc lielinieku valdības ierosinājuma, sociālu, ģeopolitisku un drošības apsvērumu dēļ Padomju Krievijas galvaspilsēta no Petrogradas tika pārcelta uz Maskavu, uz Kremli. Tur bija daudz mierīgāk nekā haosa, noziedzības un bada pārņemtajā Petrogradā, kur bija sākušies valsts iestāžu darbinieku un arī fabriku strādnieku streiki, un lielinieki vairs nespēja nodrošināt kārtību. Īpaši “slaveni” ar savu neaprēķināmo uzvedību, marodierismu un bandītismu agrākās impērijas galvaspilsētas ielās kļuva armijas dezertieru un anarhistiski noskaņotu matrožu bari. Turklāt Petrogradā koncentrējās arī visāda veida politiskie, tajā skaitā lieliniekiem naidīgie, grupējumi. Maskavā, lai arī nevaldīja ideāla kārtība, galvenie nemiera cēlāji bija apolitiski kriminālie elementi, ar kuriem varēja tikt vieglāk galā. Pārvākšanās notika lielā slepenībā apzināti izplatītas dezinformācijas piesegā. Jāpiebilst, ka speciālvilciens ar Ļeņinu latviešu strēlnieku apsardzībā uz Maskavu izbrauca jau 10. martā. Brauciens notika ar izdzēstām ugunīm. 11. martā speciālvilciens ieradās Maskavā. Lielinieki par saviem nodomiem paziņoja tikai nākamajā dienā, kad viss jau bija noticis. Sabiedrībai tie lēmumu izskaidroja ar izdomātu ieganstu – nepieciešamību “atslogot valsts iestādes”. Galīgi Maskavu kā lielinieku valsts galvaspilsētu apstiprināja 1. Vissavienības padomju kongress 1922. gadā.