Pirms 60 gadiem Rīgā atklāja pieminekli Pēterim Stučkam. Kā tas notika? 2
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 60 gadiem Rīgā, Pils laukumā, padomju okupācijas gados nosauktā par Pionieru laukumu, ar mītiņu, oktobrēnu un pionieru godasardzi apstādījumos pretim pilij atklāja pieminekli latviešu komunistu autoritātei Pēterim Stučkam (1865–1932).
Balto pārklāju tēlnieka Emīla Meldera iecerētajam tēlam, kas bronzā bija atliets Ļeņingradā (Sanktpēterburgā), bija sešus metrus augsts un svēra vairāk nekā sešas tonnas, norāva tā brīža Latvijas PSR kompartijas un faktiskais republikas vadītājs Augusts Voss. Padomju prese apgalvoja, ka “Pēteris Stučka stāv apņēmības pilnā pozā, droši lūkodamies nākotnē”.
Pamatu Stučkas piemineklim ne mazāk svinīgos apstākļos ielika jau 1955. gadā, bet pati piemiņas iemūžināšana bija plānota 1957. gadā, taču ieceres īstenošana kavējās. 15 piedāvājumu vidū izvēlētais tēlnieka Meldera un arhitekta Gunāra Meldera veidotais monuments tika cildināts kā “netradicionāls”, kaut bija padomju stilam diezgan ierasts. Arī Stučka stāvēja visai neveiklā pozā, it kā meklēdams atbalstu.
Tēlnieks “Literatūrai un Mākslai” gan 1962. gadā apgalvoja, ka “viņa enerģiskā žestā izstieptā roka liekas sakām: “Būt Padomju Latvijai!…” Ir nepārbaudāma, taču populāra versija, ka sākotnēji vecmeistars gatavojis pieminekli Staļinam, taču tad mainījušies laiki un nācies figūrai nomainīt galvu.
Bronzas Stučku no Pils laukuma bez īpašas ažiotāžas aizvāca 1991. gada 10. novembrī. Jāatzīmē, ka Aizkrauklē, ko padomju okupācijas gados sauca par Stučku, tādas pašas tematikas pieminekli 1991. gadā novāca vēl ātrāk nekā Rīgā – septembra sākumā. Rīgas Stučku novietoja kādā no Rīgas pašvaldības noliktavām, un turpmāk tas tika uzlūkots vien kā izmantojams bronzas gabals.
