Pirms 100 gadiem visam, kas notika Ālandu salās, bija pievērsta liela uzmanība 0
Pirms 100 gadiem no Somijas plašu autonomiju ieguvušo Ālandu salu lāgtings (parlaments) galvaspilsētā Mariehamnā sanāca uz pirmo sēdi, tāpēc mūsdienās šo dienu minētajā arhipelāgā svin kā “Ālandu pašpārvaldes dienu”.
Pirms 100 gadiem visam, kas notika 1580 kvadrātkilometru plašajā un tobrīd ap 20 tūkstošu ļaužu apdzīvotajā arhipelāgā pie Somijas krastiem, bija pievērsta liela uzmanība, jo stratēģiski svarīgo Ālandu piederība un statuss bija jautājums, kuru tiešā veidā saistīja ar drošību Eiropā.
Ālandu problēma aktualizējās vēl pirms Pirmā pasaules kara beigām, kad savas pretenzijas uz arhipelāgu uzstādīja kā jaunā Somijas valsts, tā Zviedrija. Pirms tam salas kontrolēja Krievijas impērija, kas bija tās atkarojusi Zviedrijai un 1856. gadā pēc zaudējuma Krimas karā uzņēmās garantēt Ālandu demilitarizāciju, taču Pirmā pasaules kara gaitā no šī principa atkāpās.
Tūlīt pēc Krievijas impērijas sabrukuma, 1917. gada beigās salinieki, absolūtā vairākumā etniskie zviedri, nobalsoja par pievienošanos Zviedrijai, taču nāca Somijas pilsoņu kara juku laiki, salās kā miera spēki ieradās Zviedrijas armija, kuru drīz nomainīja ķeizariskās Vācijas karaspēks.
Pēc kara beigām piederības jautājums saasinājās tiktāl, ka tika pat norādīts, ka tas “apdraud miera uzturēšanu Baltijas jūrā”. Lietu starptautiskā līmenī izšķirt uzņēmās Tautu Savienība, kas lēma salas atdot Somijai.
Helsinki 1921. gadā ālandiešiem piešķīra plašu autonomiju, jo bija solījušies ievērot Ālandu zviedru tiesības un salas demilitarizēt, nebūvēt nocietinājumus, uzturēt neitrālas attiecības “miera uzturēšanas interesēs Baltijas jūrā un labu kaimiņattiecību nodibināšanai ar Zviedriju”.
Viena no valstīm, kas 1921. gada 20. oktobrī Ženēvā parakstīja konvenciju par Ālandu salu neitrālo statusu, bija arī Latvija. Kopš 1954. gada Ālandu salām oficiāli ir savs karogs.
