1932. gada 25. maijā. Vēlme pēc Lāčplēša Kara ordeņa 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 90 gadiem “Jaunākās Ziņas” vēstīja, ka Latvijas armijas rezervistu un Brīvības cīņu dalībnieku sanāksmē nolemts Latvijas Valsts prezidentam un valdībai izvirzīt virkni prasību, tostarp arī atjaunot par varonību 1918. – 1920. gada Neatkarības karā piešķiramā Lāčplēša Kara ordeņa dalīšanu.
Apbalvošana ar prestižāko ordeni pirmskara Latvijā noslēdzās 1928. gadā, taču gan pirms tam, gan arī nākamajos gados netrūka pretenziju. Ne visi kara dalībnieki, kas uzskatīja, ka zināmas privilēģijas garantējošais apbalvojums pienākas arī viņiem, bija spējuši noorganizēt vajadzīgās formalitātes, sagādāt varonības lieciniekus, vai arī tādu vairs nebija.
Citus neapmierināja, ka karavīriem kā zināmu kompensāciju mēdza piešķirt civilo Triju Zvaigžņu ordeni, bet tie vēlējās tieši militāru atzinību. “Veciem strēlniekiem, kauju dalībniekiem, kuri apbalvoti ar Jura krustu un piedalījušies Latvijas atbrīvošanas cīņās, zemes piešķiršanā dodamas tādas pat tiesības kā Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem,” par sanāksmē spriesto rakstīja avīze.
Iepriekš bija bijuši arī mēģinājumi panākt, lai latviešu strēlnieku pulkos dienējušie, kas saņēmuši Krievijas impērijas Sv. Jura krustu, varētu to apmainīt pret Latvijas apbalvojumiem, tajā skaitā Lāčplēša Kara ordeni. Tas, protams, neguva atsaucību. Lāčplēša Kara ordeņa dome jau 1927. gadā bija norādījusi, ka miera apstākļos dalīt kara ordeni “nav principiāli pieņemam lieta”, turklāt laika distance no Neatkarības kara notikumiem kļuva aizvien lielāka.
No principiālā lēmuma ordeņa dome neatkāpās, kaut ir norādes, ka, Otrajam pasaules karam sākoties, ideja par Lāčplēša ordeņa atjaunošanu atkal aktualizējusies, tikai šoreiz jaunā Eiropas kara kontekstā.
